Ķīmijterapija [4]

Ķīmijterapija [4]

Ķīmijterapija var tapt uzņemta vai ievadīta ar visdažādākām metodēm, un to lielā mērā nosaka audzēja veids, tā izplatība un jūsu organisma vispārējais veselības stāvoklis. Parasti tas jau iepriekš ir izpētīts rūpīgi plānotos klīniskos pētījumos, kad tiek pārbaudīta ne tikai konkrētā medikamenta efektivitāte, bet arī drošība, panesamība, toksicitāte, optimālā deva, lietošanas režīms un audzēja veids, kam konkrētais medikaments ir vislabāk piemērots. Tāpat tiek pētīts arī tas, kā medikaments izplatās cilvēka organismā, cik ilgi tas cirkulē asinsstraumē, kur notiek tā metabolizēšanās, kā tas mijiedarbojas ar citiem medikamentiem un kādā veidā tas tiek izvadīts no organisma. Taču, neskatoties uz veiktajiem novērojumiem, vienmēr pastāv iespējamība, ka jūsu audzējs un jūsu organisms uz medikamenta klātbūtni var reaģēt atšķirīgi no gaidītā. Lielāko daļu medikamentu ievada sistēmiski (intravenozi, infūziju veidā, caur ilgtermiņa katetriem u.tml.), jo, lietojot iekšķīgi, pastāv risks, ka kuņģa sula to noārdīs. Pacientam daudz ērtākas ir iekšķīgi lietojamās zāļu formas (tabletes, kapsulas), ko var lietot arī mājās. Tādēļ jaunākās paaudzes medikamenti bieži ir iekšķīgi lietojami. Taču tas neietekmē to efektivitāti. Tāpat nereti dzirdamas atrunas, ka pacientiem jālieto vecas (senāk radītas) zāles. Zāļu labumu nenosaka to izgudrošanas, ražošanas vai ieviešanas gads, bet gan to piemērotība noteikta audzēja ārstēšanai, efektivitāte, panesamība un drošība. Onkoloģiskie medikamenti nav prece, kas var būt moderna (vai mūsdienīga) vai iziet no modes. Tie nav lakatiņi, kurpes vai rokassomiņas, kas tagad ir vai nav modē. Tādēļ apgalvojums, ka Latvijā lieto aizvēsturiskus medikamentus, savā būtībā ir tendenciozs un melīgs. Ļoti daudzi onkoloģijā joprojām lietoti medikamenti radīti pirms pusgadsimta, taču neviena pasaules farmakopeja (zāļu krājums) un nopietnas klīniskās rekomendācijas (NCCN, ESMO) tos nav izņēmušas no apgrozījuma.

Iekšķīgi lietotie ķīmijpreparāti parasti ir pārklāti ar aizsargkārtiņu, kas kuņģi izšķīst, atbrīvojot aktīvo vielu. Tie pieejami kapsulu un tablešu formā. Dažkārt šis aizsargslānis veidots tā, ka medikaments ļoti lēnām un pakāpeniski izšķīst, ļaujot preparātu ieņemt retāk, jo tas darbojas ilgstošāk. Tādēļ šie medikamenti jānorij veseli, tos nesakošļājot. Dažus pretvemšanas medikamentus iespējams lietot zem mēles, kur tie visātrāk uzsūcas un tā iedarbību neierobežo pati vemšana, kas citādi kuņģi sasniegušo tableti vai kapsulu izvadītu ārā pirms vēl klīniskā efekta sasniegšanas.

Zemādas injekciju (subkutāna injekcija) laikā medikaments tiek ievadīts starp ādu un zemādas muskuļslāni. Šādi nereti ievada dažus bioloģiskus preparātus un atbalsta līdzekļus ķīmijterapijas blakņu novēršanai un ārstēšanai. Zemādas injekcijas ir drošākas pacientiem ar samazinātu trombocītu skaitu, jo daudz retāk rada saasiņojumus (zilumus), nekā muskulārās injekcijas.

Intramuskulāras injekcijas laikā medikaments caur ādu tiek ievadīts muskuļu masā. Šim mērķim parasti lieto resnākas adatas nekā zemādas injekcijām, un zāles uzkrājas jeb deponējas muskuļu audos, no kuriem tās pakāpeniski izplatās pa visu organismu. Medikamenta uzsūkšanās pēc intramuskulāras injekcijas notiek straujāk, nekā zāles uzņemot iekšķīgi. Taču intramuskulāri ievadītās zāles uzsūcas lēnāk par tām, kas lietotas tās zem mēles, zemādas vai intravenozu injekciju veidā. Diemžēl lielāko daļu ķīmijterapijā lietoto medikamentu nevar lietot intramuskulāri, jo tās ir ļoti kairinošas. Tāpat no intramuskulārām injekcijām parasti cenšas izvairīties pacientiem ar zemu trombocītu skaitu un lielu asiņošanas risku.

Intravenozas injekcijas laikā medikamentus ievada tieši vēnā, kur tie visstraujāk izplatās pa asinsstraumi. Lielākā daļa ķīmijpreparātu labi uzsūcas, tādēļ šis ir visizplatītākais medikamentu ievadīšanas ceļš. Turklāt atkarībā no plānotās terapijas un izvēlētiem medikamentiem, intravenozas injekcijas var būt īslaicīgas vai ilgstošas, izmantojot dažādas palīgierīces (vienreizējās sistēmas, porti, ilgtermiņa katetri u.tml.).

Intratekālās jeb intraventrikulārās injekcijas laikā medikamentu(s) ievada cerebrospinālajā šķidrumā (šķidrumā, kas apņem galvas un muguras smadzenes). Šādi iespējams zāles pievadīt smadzenēm, apejot dabīgo hematoencefalisko (starp asinsstraumi un smadzeņu šūnām) barjeru, kas kalpo kā unikāls filtrs, kam, citādi ievadītas, zāles nemaz cauri netiek. Piemēram, zāles var ievadīt lumbālpunkcijas (intratekāli jeb punktējot mugurkaulāja kanālu) laikā. Šo ievadīšanas metodi var lietot vienu pašu vai kombinācijā ar citiem ievadīšanas ceļiem. Tāpat intratekālas injekcijas ar labiem panākumiem lieto hronisku vēža sāpju ārstēšanai.

Intraperitoneāla ķīmijterapija nozīmē, ka zāles tiešā veidā caur katetru tiek ievadītas vēdera dobumā. Pacientu lūdz mainīt pozas, lai medikaments labāk apņemtu vēdera dobuma orgānus. Dažkārt medikamentu pēc zināma laika atsūc, citkārt tas paliek vēdera dobumā un lēnām uzsūcas. Šādi audzēja perēkļiem iespējams pievadīt lielākas medikamenta devas un mazināt sistēmisko toksicitāti. Dažkārt medikamentus pirms ievadīšanas uzkarsē līdz noteiktai temperatūrai. Ļoti bieži šo metodi lieto olnīcu vēža ārstēšanā. Pēdējā laikā ievērību pelna cita intraperitoneālās medikamentu ievadīšanas metode ar nanodaļiņām. Proti, medikaments tiek piesaistīts nanodaļiņām. Tās lieto dažādu intraperitoneālo procesu (olnīcu vēža, mezoteliomas un metastātiska aizkuņģa dziedzera vēža) gadījumos. Metode ir dārga un Latvijā pagaidām nanodaļiņu intraperitoneālo ķīmijterapiju vēl nelieto.

Intraarteriālās ķīmijterapijas laikā medikamentu ievada tieši artērijā, kura baro audzēju vai lielākās metastāzes. Parasti to veic invazīvie radiologi, iepriekš kontrastējot asinsvadus un novērtējot, kuri no tiem būs vispiemērotākie medikamentu ievadīšanai (tādi, kas pārliecinoši baro audzēju). Intraarteriālo ķīmijterapiju var veikt vai nu kā vienmomenta ievadīšanu caur katetru vai, ievadot īpašu sūknīti zemādā, kas ar katetru savienots ar artēriju, lai šādi zāles varētu pievadīt ilgākā laika periodā. Pasaulē šo ievadīšanas metodi lieto aknu metastāžu ārstēšanai (resnās zarnas audzēja gadījumā), galvas un kakla daļas, dažu sarkomu, melanomas, kuņģa un citu audzēju gadījumos. Šādi iespējams pievadīt medikamentu lielākā koncentrācijā tieši pašam audzējam, radot ievērojami mazāku sistēmisko toksicitāti. Kaut arī sākotnēji metode šķita ļoti cerīga un audzējs vai tā metastāzes jūtami saruka, pārliecinoša pozitīva ietekme uz dzīvildzi joprojām ir diskutabla.

Medikamentus var ievadīt arī intravezikulāri jeb tieši urīnpūslī. Urīnpūslī ievada katetru, caur to – medikamentu un pēc tam katetru noslēdz vai aizspiež. Arī šajos gadījumos pacientu lūdz mainīt pozas, lai medikaments vienmērīgāk izplatītos pa urīnpūsli. Pēc zināma laika katetru izņem. Šādi, piemēram, ārstē virspusējus urīnpūšļa audzējus gan ar BCŽ vakcīnu, gan ķīmijpreparātiem.

Intrapleirālas ķīmijterapijas laikā medikaments tiek ievadīts pleiras dobumā – telpā starp plaušu virsmu un krūškurvi no iekšpuses sedzošo pleiru. Parasti šo metodi lieto pleiras metastāžu un metastātiska pleirīta (audzēja ierosināta šķidruma krāšanās pleiras dobumā) un pleiras mezoteliomas ārstēšanai. Vispirms pleiras dobumu punktē, tad atsūc tur sakrājušos šķidrumu (kas mēdz būtiski apgrūtināt elpošanu, jo tiek saspiesta plauša) un pēcāk pleiras dobumā ievada medikamentus. Lielākoties šī procedūra kalpo mokošu simptomu (elpas trūkuma) mazināšanai, taču tā var uz laiku aizkavēt jaunu šķidruma krāšanos. Intrapleirāli var ievadīt vienu medikamentu vai to kombināciju, piemēram ar kādu no mērķterapeitiskiem līdzekļiem.

Atsevišķos gadījumos, piemēram pēc smadzeņu audzēja izoperēšanas, audzēja ložas vietā ievieto ķīmijterapijas implantus, kas tuvāko 2-3 nedēļu laikā pakāpeniski uzsūcas. Šādi medikaments tieši tiek pievadīts vietā, kur agrāk atradās audzējs, lai iznīcinātu atlikušās šūnas. Polimēru implantus var ievadīt ne tikai audzēja ložas vietā, bet arī pašos audzējos (intratumorāli). Pētījumi veikti arī pacientiem ar dziļi lokalizētiem un neoperējamiem audzējiem, piemēram, aizkuņģa dziedzera vēzi. Pagaidām Latvijā šī metode nav pieejama.

Topiskā ķīmijterapija ir medikamentu lietošana tieši uz ādas krēmu un ziežu veidā. Šādi ārstē ļoti virspusējus ādas audzējus, jo medikamentu penetrācijas (iekļūšana dziļākos audos) spējas ir nelielas. Lielākoties to lieto maziem virspusējiem audzējiem uz sejas. Arī plašu virspusēju ādas audzēju gadījumos, kad citas metodes dažādu iemeslu dēļ nav iespējamas, tā tomēr ir iespēja.

Kā redzams, ķīmijterapeitisko līdzekļu ievadīšanas ceļi ir daudzi un dažādi. Tos tāpat iespējams kombinēt savā starpā vai ordinēt secīgi ar citām terapijas metodēm. Noteikti pajautājat ārstam par šīm iespējām un to pozitīviem guvumiem un blaknēm.

Kāpēc ķīmijterapija ir tik ilgstoša?

Tas, cik ilgstoša būs ķīmijterapija, vai tā būs cikliska vai pastāvīga, ir atkarīgs no audzēja veida, izplatības un plānotās terapijas stratēģijas (pirms operācijas, pēc operācijas, kā vienīgā metode, metastāžu ārstēšanai). Ļoti būtisks aspekts, kas šādos gadījumos tiek ņemts vērā, ir medikamentu toksicitāte un paredzamais laiks blakņu atveseļošanai. Ķīmijterapijas stratēģija un taktika tāpat balstās klīniskos pētījumos un dažādu metožu salīdzinājumā. Parasti ķīmijterapiju ordinē ciklu veidā, proti noteiktās dienās dod medikamentus un pārējās dienās līdz nākamajai zāļu ievadīšanas reizei, organismam dod atelpu. Šajā laikā var tapt nozīmētas zāles ķīmijterapijas blakņu profilaksei vai ārstēšanai. Tiek cerēts, ka katra cikla laikā tiek iznīcināts noteikts vēža šūnu skaits un, sagaidot nākamo ciklu, audzēju šūnu kopmasa būs samazinājusies. Cik jauki, ja tas patiešām tā būtu! Tad ciklus varētu dot tik ilgi, kamēr ir iznīcinātas visas vēža šūnas vai arī cikli jāpārtrauc nepanesamo blakņu dēļ. Taču reālā dzīve ienes savas korekcijas. Būs pacienti, kuru audzēji ļoti labi reaģēs uz ķīmijterapiju un vairums šūnu patiešām tiks iznīcinātas, taču būs arī tādi, kam nozīmētā (pēc vadlīnijām un praksē pārbaudītiem protokoliem) terapija nepalīdzēs. Starplaiki starp kārtējām ķīmijpreparātu ievades reizēm nepieciešami, lai atveseļotu veselās šūnas. Tā kā audzēja šūnas ģenētiski ir nestabilas, to ataugšana noris lēnāk un mazāk produktīvi nekā veselās šūnas. Ķīmijterapija var būt gan monoterapijas (viens medikaments), gan poliķīmijterapijas (vairāku medikamentu kombinācija) veidā. To var ievadīt vienā injekcijā vai ilgstošākā sistēmiskā infūzijā, stacionārā (ja paredzama toksiskāka terapija vai pacienta stāvoklis ir smagāks), ambulatoriski, dienas stacionārā (plānotā terapija aizņem pāris stundas un pacients pēc tās var doties mājās) vai mājās (ziedes, iekšķīgi lietojamie medikamenti). To, kādas devas, kādā veidā, cik ilgi, kādus un cik bieži medikamentus ievadīs, nosaka konkrētais ārstēšanas protokols. Ķīmijterapiju var ordinēt reizi nedēļā, reizi divās, trīs vai četrās nedēļās. Dažkārt medikamentus ievada secīgi vairākas dienas pēc kārtas vai ar nedēļas intervālu. Tad viens šāds solis ir viens cikls, un nākamā tāda pati terapija sekos pēc 2-3-4 nedēļām. Arī to nosaka protokols.

Arī to, cik ilgi un cik cikli plānoti konkrētā situācijā, nosaka protokols, kas balstīts uz gadiem krātu klīnisko pieredzi un pētījumu datiem. Adjuvantā jeb profilaktiskā ķīmijterapija parasti ilgst no 4 līdz 6 mēnešiem. Dažu audzēju gadījumā tā var ilgt pat gadu (sēklinieku audzēji, limfomas). Arī terapijas ilgums nav akmenī iekalts un atkarībā no situācijas var tapt mainīts. Metastātiska audzēja gadījumos, ja audzējs izzūd pilnībā, kursus turpina vēl 1-2 reizes. Ja terapijas gaitā audzējs samazinās, bet pilnībā neizzūd, tad ķīmijterapiju turpina tik ilgi, kamēr parādās nopietnas blaknes. Ja terapijas laikā audzējs turpina palielināties vai parādās jaunas metastāzes, tad sākto ķīmijterapiju pārtrauc. Šādās situācijās medikamentus nomaina vai izvēlas citu metodi. Tāpat, ja attīstās kādam konkrētam medikamentam iepriekš zināma blakne smagā izpausmē, terapijas protokolu var mainīt. Tāpēc jau jums paredzēta regulāra tikšanās ar savu ārstu, lai terapijas gaitā laikus izrunātu radušās problēmas.

Comments are closed.