Ķīmijterapija [1]

Ķīmijterapija [1]

Ķīmijterapija ir viens no sistēmiskās terapijas veidiem. Tas nozīmē, ka ķīmiskās vielas jeb zāles pēc ievadīšanas pa asins straumi izplatās visā organismā. Ja operācija un apstarošana ir lokālas terapijas metodes, tad medikamentozā terapija jau ir sistēmiska jeb visu ķermeni skaroša terapija. Tradicionāli pacienti to sauc vienkārši par ķīmiju, taču šodien ir daudz un dažādu zāļu, kas atšķiras ne tikai pēc saviem darbības mehānismiem, bet arī pēc to uzbūves un iegūšanas ceļiem. Tādēļ nebūtu pareizi vienādot visas sistēmiskās terapijas iespējas ar ķīmijterapiju. Tā ir visvecākā, taču ne vienīgā. Atsevišķās sadaļās runāsim arī par pārējām metodēm – hormonterapiju, mērķterapiju, imūnterapiju, bioterapiju, viroterapiju, kuras visas vieno izplatība pa visu ķermeni un ietekme uz visu organismu kopumā.

Ķīmijterapijas mērķi

Nosacīti mēs varētu runāt par trim ķīmijterapijas mērķiem – (iz)ārstēšanu, slimības kontroli (ierobežošanu, apturēšanu) vai situācijas atvieglošanu (parasti – audzēja masas samazināšanu un simptomu mazināšanu). Brīdī, kad ārsts jums piedāvā šo metodi, ļoti svarīgi ir saprast, ko tieši viņš vēlas sasniegt, kādas ir jūsu izredzes un sagaidāmās komplikācijas. Saprotiet arī to, ka neviens ārsts visā pasaulē jums nevar garantēt 100% izdošanos. Pat ja izārstēšana bija jūsu kopīgs mērķis, tas var arī nepiepildīties.  Savukārt, jo mazāka ir izārstēšanas varbūtība, jo svarīgāka ir medikamentu panesamība, drošība un tas, cik lielā mērā to lietošana ietekmēs jūsu dzīves kvalitāti, imūnsistēmu un visa organisma funkcionēšanu. Jums ir tiesības meklēt citu viedokli, ja iekšēji neesat pārliecināts par jums piedāvāto. Mūsdienās tik bieži piesauktā multidisciplinaritāte diemžēl vēža pacientus noved neapskaužamā situācijā, kad viņam vairs nav sava ārstējošā ārsta. Viens operē, otrs staro, vēl cits dod zāles. It kā katrs pārzina savu jomu, bet nav neviena, kurš pacientu uzlūkotu kā vienu veselumu. To sauc par holistisko pieeju, kad pacients nav tikai kārtējais slimības gadījums, bet gan dzīvs indivīds ar miesu un dvēseli.

Būs situācijas, kad ķīmijterapija patiešām izārstēs vai vismaz būtiski pagarinās dzīvi un attālinās slimības atjaunošanos. Taču, vai tā notiks tieši ar jums, neviens nevar droši apgalvot, jo prognoze ir šīs slimības vismainīgākā daļa. Latviešu valodā tā sanāk diezgan mulsinoša vārdu spēle. Ar vārdu izārstēt cilvēki parasti saprot pilnīgu slimības pieveikšanu, kad tā vairs neatkārtojas. Jāpaiet vairākiem gadiem, lai par to pārliecinātos. Atsevišķas audzēju lokalizācijas ietilpst to slimību sarakstā, kuras, agrīni atklājot un kombinējoties daudziem citiem veiksmes faktoriem, iespējams ar ķīmijterapiju pavisam izārstēt šī vārda patiesajā nozīmē. Taču ir jābūt gatavam arī mazāk optimālam scenārijam. Ar ķīmijterapiju mūsdienās labi var ārstēt onkohematoloģiskās slimības (limfomas, akūtas leikozes), sēklinieku vēzi, horionkarcinomu, olnīcu vēzi, dažas bērnu onkoloģiskās slimības, kur sistēmiskā medikamentozā terapija gadu gaitā ir pierādījusi pārliecinošu efektivitāti. Taču viena lieta ir, kaut kur veikti pētījumi, bet cita – katrs konkrētais gadījums. Vidējie statistiskie rādītāji bieži vien ir mulsinoši, un no pieredzes zinu, ka daudzi tos nemaz tā īsti nesaprot. Turklāt katrs taču grib cerēt, ka tieši viņš būs tai laimīgo pulciņā, kam paveiksies. Un – kāpēc gan nē, ja vien terapija pati par sevi nerada papildu ciešanas un nepasliktina dzīves kvalitāti ar mokošām blaknēm un komplikācijām.

Slimības kontrole parasti nozīmē to, ka ķīmijterapija var mazināt audzēja masu un ierobežot tā tālāku augšanu un izplatību. To mēdz dēvēt vēl arī par adjuvanto jeb profilaktisko ķīmijterapiju. To parasti nozīmē pēc operācijas, ja pastāv risks, ka slimība var atjaunoties. Vai tas tā vienmēr notiks, to patiešām ir grūti paredzēt. Ārsti parasti vadās pēc konkrētiem objektīviem rādītājiem, kas daudzu gadu garumā ir pierādījuši savu saistību ar palielinātu metastazēšanās risku. Katras lokalizācijas audzējam ir savs risku ietekmējošo pazīmju klāsts. Taču, kā viss norisināsies konkrēti jūsu gadījumā, to ne vienmēr var pārliecinoši paredzēt. Nereti dzirdu no pacientiem frāzi – katram gadījumam, drošs paliek nedrošs, iedosim tomēr ķīmiju. Šis ir filozofisku pārdomu brīdis, kad ārstam jānovērtē iespējamos ar terapiju saistītos riskus kontekstā ar jūsu vispārējo veselības stāvokli, blakusslimībām, gaidām un bažām. Diemžēl mana pieredze rāda, ka, ja cilvēks netic vai šaubās par piedāvāto terapiju, tā viņam visdrīzāk arī nepalīdzēs. Tādēļ jau šī saruna ar ārstu par gaidāmo terapiju ir tik svarīga. Adjuvanto jeb profilaktisko terapiju pēdējā laikā ordinē vairākām audzēju lokalizācijām, ne tikai krūts, zarnu, plaušu un urīnpūšļa audzējiem. Uzkrājoties pieredzei, mainās arī terapijas taktika. Situācijās, kad agrāk sistēmisko terapiju nedeva, tagad – dod.

Pēcoperācijas ķīmijterapiju parasti nozīmē ar mērķi iznīcināt tās šūnas, kas cirkulē asinsstraumē, vai ir jau kaut kur patvērušās un ar parastām izmeklēšanas metodēm nemaz nav ieraugāmas. Lielā audzēja masa operācijas laikā ir izņemta (vai apstarota), bet neredzamais ienaidnieks, iespējams, jūs joprojām apdraud. Nereti cilvēki man vaicā, vai pēc operācijas nevajadzētu pastimulēt imunitāti, nevis to nokaut ar ķīmiju. Viennozīmīgas atbildes te nav. Būs situācijas, kad uz to var cerēt, bet citkārt cilvēks ir burtiski jāpierunā uz ķīmijterapiju kā iespējami labāko scenāriju, pat, ja tam ir paredzamas blaknes. Tagad, kad tik daudz apkārt raksta un runā par dzīvesveida maiņu, diētas terapiju, fizisko aktivitāšu nodrošināšanu, psihoemocionālo rehabilitāciju, ir vērts šajos padomos ieklausīties. Tie noteikti netraucēs ne ķīmijterapijai, ne imūnsistēmas uzturēšanai un uzlabošanai.

Lai arī ievērojami retāk, taču būs gadījumi, kad ķīmijterapija var atvieglot ar slimību saistītos simptomus, samazinot audzēja masu, kas nospiež citas ķermeņa struktūras un tādējādi rada sāpes, elpas trūkumu un citas nopietnas veselības problēmas. Dzīves kvalitāti daudz pārliecinošāk uzlabo tā saucamā simptomātiskā terapija, taču pat šķietami bezcerīgos gadījumos ķīmijterapija var palīdzēt. Ideāli, ja to kombinē ar citām metodēm. Nereti no kolēģiem dzirdu nosodošu attieksmi pret komplementārām metodēm un integratīvu pieeju, kas būtībā ir jebkuras papildu metodes akceptēšana ar mērķi uzlabot pacienta stāvokli. Tāpat zinu, ka cilvēki ļoti sāpīgi uztver vārdkopu paliatīva ķīmijterapija. Jā, tās mērķis nav ne izārstēt, ne būtiski ietekmēt slimības gaitu, bet gan uzlabot pašsajūtu, mazināt simptomus, slimības slogu un kaut nedaudz arī pagarināt dzīvildzi.

Ķīmijterapijas veidi

Dažkārt ķīmijterapija var būt vienīgā metode, ko ārsts jums piedāvās. Taču mūsdienās visbiežāk ķīmijterapiju kombinē ar citām terapijas metodēm – apstarošanu, operāciju, hormonterapiju, mērķterapiju.

Neoadjuvantā ķīmijterapija ir medikamentu ordinācija pirms operācijas ar mērķi samazināt audzēja masu, kā arī pārliecināties par medikamentu efektivitāti konkrēti jūsu gadījumā. Nereti neoadjuvanto ķīmijterapiju kombinē ar apstarošanu, lai tādējādi uzlabotu turpmākos dzīvildzes rādītājus. Tipisks piemērs ir krūts vēža sākumterapija ar medikamentiem. Te ļoti svarīga ir jūsu pašas līdzestība, proti, sekojot tam, kā mainās jūsu audzējs. Ja, jūsuprāt, neoadjuvantās ķīmijterapijas laikā tas palielinās, noteikti sakiet to savam ārstam. Daudzos gadījumos neoadjuvantas ķīmijterapijas laikā audzējs būtiski mazinās, un pēc operācijas papildu ķīmijterapija vairs nav nepieciešama. Visbiežāk neoadjuvanto ķīmijterapiju izmanto palielu lokālizplatītu (ar taustāmām vai vizualizējamām metastāzēm reģionālos limfmezglos) audzēju gadījumā.

Adjuvantā ķīmijterapija jeb profilaktiskā terapija ir medikamentu ordinācija pēc primārā audzēja izoperēšanas vai apstarošanas, kad pastāv risks, ka slimība varētu atjaunoties. Vairumam audzēju gadu gaitā ir izstrādātas un pārbaudītas visdažādākās zāļu kombinācijas un terapijas shēmas, klāt nākuši jauni medikamenti. Katrā ziņa, ja nepalīdz viena shēma, iespējams to nomainīt uz citu. Tiesa, to, vai šī adjuvantā terapija ir bijusi efektīva un konkrētā gadījumā patiešām nepieciešama, nemaz nav tik vienkārši noteikt. Ir jāpaiet daudziem gadiem, lai apgalvotu, ka tā bija pareiza izvēle, jo cilvēks ir dzīvs nu jau daudzus gadus pēc slimības atklāšanas. Varbūt pacients tāpat būtu dzīvs arī bez šīs terapijas, to tā droši apgalvot nevar, jo prognoze ir vismainīgākais lielums visā slimības gaitā. Kurš gribēs riskēt – ne ārsts, ne pacients. Taču tas noteikti ir jāizrunā. Visdažādāko apstākļu sakritības dēļ slimība mēdz atjaunoties arī pēc 10, 20 un pat 30 gadiem neatkarīgi no saņemtās terapijas. Tā ir šīs slimības vislielākā problēma – neprognozējamība.

Paliatīvā ķīmijterapija parasti attiecināma uz jau plaši izplatītu metastātisku audzēju, kad vēža perēkļu ķermenī ir tik daudz, ka visus neizoperēsi un neapstarosi. Dažkārt sistēmiska paliatīva ķīmijterapija var pagarināt dzīvi. To nereti kombinē ar citām metodēm. Protams, ārsts izlems to, vai jums ir mērķtiecīgi ordinēt intensīvu terapiju, ja slimība ir ļoti agresīva un terapija var radīt vairāk problēmu nekā pozitīvo guvumu. Ir ļoti grūti atteikt terapiju, jo pacients ir gatavs noticēt brīnumam un samierināties ar smagām blaknēm, lai tikai atgūtu cerību dzīvot. Arī šais gadījumos pārruna ar ārstu ir ļoti svarīga. Esmu saskārusies ar dusmīgiem pacientiem un piederīgiem, kuri pārmet ārstiem un valstij, ka tā neko nedara viņu labā, nenodrošina dārgās inovatīvās zāles. Taču ir situācijas, kad slimību nevar turpināt ārstēt bez būtiska kaitējuma pacienta veselībai tās plašās izplatības un straujās progresijas dēļ. Vairumā gadījumu cilvēki vismaz šeit Latvijā nav gatavi samierināties ar to, ka mūsu kopējais mērķis ir labas pašsajūtas nodrošināšana pēc iespējas ilgāk un kvalitatīvāk. Mūžīgu dzīvošanu zemes virsū pat pāvests nevar garantēt, kur nu vēl ārsti…

Comments are closed.