Kam stāstīt un kā runāt par savu diagnozi [1]

Kam stāstīt un kā runāt par savu diagnozi [1]

Pirmajā brīdī var gadīties, ka jums savu sāpi gribas izkliegt visai pasaulei, lai visi zin, kas ar jums ir noticis. Var būt arī tieši pretēji – jūs paniski baidāties, ka kāds to var uzzināt. Abas situācijas un to daudzās varietātes ir pilnīgi normālas reakcijas. Tās ir jūsu sajūtas, jūsu vēlmes un jūsu tābrīža izpratne, kā tam vajadzētu būt. Taču drīz vien jūs pārliecināsities, ka vislabāk savu slimību ir atklāt cilvēkiem, kas būs jūsu atbalsts, jūsu stiprā pils, pie kuras mūriem vienmēr varēsit patverties. Tie var būt ģimenes locekļi, tuvi draugi vai darba kolēģi. Te nav tik svarīga dzimtas vai kolektīvā piederība, bet gan šo konkrēto cilvēku pašu vēlme jums palīdzēt un atbalstīt. Jums nevajadzētu justies vainīgam, ka neesat kādam tuviniekam uzticējis savu bēdu stāstu. Jums šobrīd jāfokusējas uz savas veselības un sava garīgā spēka atgūšanu, psihosociālu un emocionālu atdzimšanu. Jums pilnīgi noteikti nevajag apmierināt katra ziņķāri. Tas tikai iztukšos jūsu enerģētisko krātuvi un iedzīs jūs vēl lielākā izmisumā. Jūs un tikai jūs lemsit, kam un ko teikt un pārējiem būs ar to jāsamierinās.

Pirms kādam ko stāstat, rēķinaties, ka individuālā reakcija uz šīm ziņām var būt visai atšķirīga. To nosaka katras personas raksturs, temperaments, dzīves pieredze un, jo īpaši, personīgā pieredza ar onkoloģiskiem slimniekiem, viņu slimības gaitu un atrisinājumu. Var gadīties, ka cilvēks, kam uzticējāt savu bēdu no jums novēršas, vai, jūsuprāt, neizrāda jums pietiekamu līdzjūtību vai dedzīgi atbalstu. Tās ir normālas reakcijas, un jūsu tuvinieks tādēļ nav ieskaitāms slikto, nejūtīgo un nevērīgo kārtā. Vēzis mūsu sabiedrībā ir ļoti šokējoša ziņa pat pilnīgi veseliem un laimīgiem cilvēkiem. Cilvēki bieži vien jūtas apjukuši, nelaimīgi un nezina, kā rīkoties. Rēķinaties ar to un nenosodiet viņus. Varbūt pēc laika jūsu saskare uzlabosies. Ņemiet vērā to, ka cilvēkiem, kuriem jūs no tiesas esat ļoti nozīmīgs, diagnozes fakts ir tikpat šokējošs kā jums pašam. Cilvēki dažkārt atzīstas, ka brīdī, kad no sava mīļotā izdzirdējuši diagnozi vēzis, viņi pat vēlas, lai slimību, gluži ka bēdu, varētu izdalīt uz abiem. Tas ir ļoti patiess saviļņojums, ko cilvēki parasti pauž viens otram izraudoties pie pleca. Tēlot varoni šādās situacijās ir nevietā. Tā jūs tikai mānāt sevi un savu tuvinieku. Tādēļ esat gatavs dažādām un galēji atšķirīgām līdzcilvēku reakcijām. Jo gatavāks jūs būsit pieņemt citu reakcijas tādas, kādas nu tās ir, jo vieglāk būs jums pašam. Vēl viens ļoti labs risinājums ir uzticēt šī runasvīra vai runassievas funkcijas kādam, kam no sirds uzticaties, iepriekš vienojoties, ko tieši var stāstīt. Tā arī informējiet apkārtējos, ka jūsu vārdā interesējošos faktus var uzzināt no konkrētās personas. Tas aiztaupīs jums liekus pārdzīvojumus, atkārtoti stāstot par savu slimību dažādiem cilvēkiem ar dažādu pretreakciju.

Visgrūtāk, šķiet, būs atrast pareizos vārdus, kā kādam pateikt, ka jums ir vēzis. Skaļi izsakot frāzi “Man ir vēzis”, jūs iespējams atlaidīsit tās emocijas, kas visu laiku jūs žņaudz nost. Vārdos ietērpta un pateikta diagnoze to padara par reālu faktu. Tādēļ, lai arī cik grūti jums tas šķistu, savas diagnozes nosaukšanai ir arī terapeitiska nozīme. Tas ir pirmais solis sarežģītajā un garajā ceļā uz slimības pieņemšanu, samierināšanos un sadzīvošanu ar to.

Vairumam cilvēku jau pats vārds vēzis ir šokējošs, un viņi automātiski iedomājas to ļaunāko. Tādēļ jūs kļūsit par viņu skolotāju slimības saprašanai. Jo skaidrāk jūs spēsit definēt, kas ar jums ir noticis, cik izplatīta ir slimība un ko tur var darīt, jo vieglāk būs arī jūsu tuviniekiem jūs saprast un palīdzēt. Gluži tāpat kā ikdienā, mēs nevaram palīdzēt vispār, bet gan sniegt ļoti konkrētu atbalstu. Tādēļ jums kā informācijas sniedzējam būs ļoti liela nozīme. Raudošu un izmisušu tuvinieku loks jums tikai traucēs un radīs lieku apgrūtinājumu un vainas apziņu. Ļoti svarīgi, kā jūs pats tiekat ar sevi galā, un no tā būs atkarīgs tas, kā jūsu tuvinieki un mīļie cilvēki tiks galā ar jūsu slimību.

Būtībā jau nav pareizu un nepareizu veidu, kā runāt par savu slimību. Cik cilvēku, tik scenāriju. Runāt par savu diagnozi var būt tikpat grūti, kā pašam to uzzināt. Tas uzjundī tik daudz emociju. Taču, kā rāda pieredze, neskatoties uz visiem smagajiem triecieniem, ko rada vēža diagnozes fakts, audzēja esamība vairumā gadījumu cilvēkos ienes arī pozitīvas pārmaiņas. Cik nav dzirdēts par to, kā mainījusies ir slimnieku attieksme pret dzīvi, attiecībām, mērķiem un uztveri. Cilvēki it kā kļūst saprotošāki, samierinošāki, mierīgāki. Vēža slimnieki nereti iesaistās brīvprātīgo kustībā, lai palīdzētu citiem tādiem pašiem bēdu brāļiem. Latvijā tā ir vēža slimnieku atbalsta brīvprātīgo kopa pie Svētās ģimenes mājas, kurā darbojas bijušie vai joprojām esošie vēža slimnieki. Palīdzot citiem, cilvēks it kā atgūst garīgo spēku un pašapziņu. Fantastiskas savstarpējā atbalsta kopas veidojas nevalstiskās pacientu organizācijas Dzīvības koks paspārnē. Similia similibus curant jeb līdzīgais palīdz līdzīgam vistiešāk attiecināms arī uz vēža slimniekiem. Protams, būs arī izņēmumi, kad, nonākot vienā telpā (palātā) ar citu bezgala nīgru vēža slimnieku, nekāda pozitīva attīstība nenotiek. Taču, kā vēroju Spēka avots nometnēs, slimnieki viens otru uzmundrina, iedrošina, dalās pieredzē un nereti kļūst par mūža draugiem.

Tas, cik detalizēti jūs esat gatavs citiem stāstīt par savu slimību, ir tikai un vienīgi jūsu paša ziņā. Taču nozīmīgu faktu slēpšana nudien nav labākais, ko darīt. Agrāk vai vēlāk jūsu tuvinieki to uzzinās. Savukārt viņu informēšana pasargās arī jūs pašu no nevajadzīgiem pārpratumiem un ļaus jums turēt kontroles sviras savās rokās.  Protams, mēs visi esam cilvēki, un lielākā daļa no mums nav apguvuši iemaņas kā runāt par smagām, dzīvību potenciāli apdraudošām slimībām, to ārstēšanu un prognozi. Tādēļ uzdrošinos sniegt dažus padomus. Runājiet tad, kad esat gatavs un zinat kam tieši stāstīt un ko. Esat gatavi virknei jautājumu, no kuriem daļa varbūt nepatīkami un satraucoši. Atbildiet tikai uz tiem jautājumiem, uz kuriem vēlaties. Par citiem bilstiet, ka “Pagaidām neesmu gatavs vai pietiekami informēts, lai atbildētu”, vai “Šis jautājums mani satrauc. Es nevēlos uz to atbildēt”. Pilnīgi noteikti sarunai izvēlieties mierīgu klusu vietu, kur neviens jūs netraucēs. Izslēdziet datoru, televizoru, radio vai mobīlo telefonu. Rēķinieties, ka persona, kam jūs to stāstīsit, var ļoti satraukties,un jums pašam, slimam būdamam, būs viņa jāmierina. Cilvēki bieži vien pirmajā brīdī nezina, ko teikt vai atbildēt. Dažkārt viņi var kļūt pārāk optimistiski un teatrāli jautri. Tas var jūs tracināt, taču tāda var būt liela uztraukuma izpausme. Var gadīties, ka kāda daži tuvinieki vai draugi no jums novērsisies, jo nespēs tikt galā un pieņemt to pārdzīvojumu gūzmu, kam jums jāiet cauri. Taču uzradīsies citi, kas būs gatavi pudu sāls ar jums kopā notiesāt. Bieži vien pēc sākotnējās šoka reakcijas ģimene un draugi pārvērtē savu rīcību un kļūst par īsteniem jūsu sabiedrotajiem un cīņu biedriem.

Kā pārciest savu līdzcilvēku atšķirīgās un jums reizēm grūti saprotamo reakciju un uzvedību?  Sarunai ir vajadzīgs laiks. Negaidiet uz īsto brīdi, tāda nemēdz būt, drīzāk tas var pienākt mazliet par vēlu. Jūsu ģimene vai tuvinieki labāk jutīsies, ja jūs nevis liksit viņiem uzminēt, kas jums kaiš vai ko jūs vēlaties, bet gan pats pateiksit, ko tieši vēlaties. Vislielākā kļūda, ko esmu uzklausījusi no pacientiem ir skaudrā aizvainojumā izteikti pārmetumi partnerim, kurš nav sapratis un no acīm vai mīmikas nolasījis jūsu vēlmes. Daudz vienkāršāk taču ir pateikt “Lūdzu pasniedz man to un to”, vai “Man galīgi negribas ēst, varbūt tu pats sev kaut ko pagatavosi” un tamlīdzīgi. Ir visai bīstami iedomāties, ka cilvēkam, kuram es dzīvē tik daudz nozīmēju, tāpat bez vārdiem jāsaprot un jāuzmin, kā es jūtos un ko vēlos. Jūsu partneris vai draugs nav domu lasītājs un viņam tādam nemaz nav jābūt. Taču, izgāžot savu īgnumu par no acīm nenolasītām vēlmēm, jūs ļoti riskējat ar savu attiecību samaitāšanu, bet tas savukārt atspēlēsies uz jūsu tiklab emocionālo tā fizisko labsajūtu. Koncentrējieties uz to, vai sarunu biedrs jūs uztver un lietas pareizi saprot. Mēģiniet saprast un ieklausīties viņa domās, pat ja tās krasi atšķiras no jūsu viedokļa. Piemēram, ja sarunu biedrs, jūsuprāt, ir uzspēlēti optimistisks, pajautājiet, kāpēc viņš tā domā. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Pēc iespējas atklātāk mēģiniet runāt par savām sajūtām, raizēm un bailēm. Ar laiku jūs sapratīsit, ka šāda abpusēja atklātība ir ļoti dziedinoša. Tāpat dodiet laiku saviem tuviniekiem saprast un apstrādāt dzirdēto informāciju. Arī viņiem būs vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas ir noticis un kas notiks turpmāk. Neizdariet priekšlaicīgus secinājumus par aplamu jūsu tuvinieku reakciju.

Comments are closed.