Vēža slimnieka Golgātas ceļš

Vēža slimnieka Golgātas ceļš

Šai nodaļā parunāšu par mokošākajiem posmiem slimības gaitā. No pieredzes zinu, ka, jo sagatavotāks un zinošāks ir cilvēks, jo viņam ir vieglāk samierināties un tikt pāri priekšā stāvošajām grūtībām un vieglāk sākt ar kādu par tām runāt.

Pirmā stacija – diagnoze

Diagnozes uzzināšana ir reizē šoks, bailes, apjukums, neticība, izmisums, bezcerība… Katrā ziņā, cik cilvēku, tik dažādu sajūtu pārņem ikvienu, kurš pirmo reizi uzzin savu diagnozi. Tiesa, daļa pacientu to jau nojauta, un šī fakta apstiprinājums viņus nepārsteidza. Taču tas nenozīmē, ka viņu pārdzīvojums tādēļ ir mazāks. Savukārt citi pacienti, nespēdami noticēt, meklē citu ārstu cerībā, ka tas šo diagnozi noliegs vai vismaz apšaubīs. Tādēļ pirmā saruna nav viegla ne ārstam, ne pacientam. No pieredzes varu teikt, ka pirmajā reizē pacients bieži ir tik šokēts, ka pat empātiska faktu izklāstīšana viņu nesasniedz. Tādēļ labi, ja līdzi ir kāds tuvs cilvēks, kurš vismaz daļēji spēj sekot ārsta stāstītajam. Taču arī tuvinieks ir tikai cilvēks un bieži vien viņa līdzpārdzīvojums nav mazāks kā pašam pacientam. Katrā ziņā nolieguma un neticības reakcijas ir gluži dabīgas. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks iestrēgst šai nolieguma fāzē un pat pēc vairākiem gadiem ir svēti pārliecināts, ka viņam vēža nav un nekad nav bijis. Taču lielākā daļa pacientu agrāk vai vēlāk tam tiek pāri. Es parasti iesaku pacientiem iekārtot kādu burtnīcu vai kladi, kur rakstīt savus pārdzīvojumus (“man ir vēzis”, “ārprāts, kas tagad notiks”, “man ir bail”, “es negribu mirt” u.tml.). Esmu ievērojusi, ka pacientiem savu sāpi ir vieglāk uzrakstīt, nevis kādam izstāstīt. Te ļoti svarīga ir apkārtējo iejūtīga attieksme. Nevajag tūlīt mesties virsū ar mierinājumiem – viss būs labi, mūsdienu medicīna ir varena, tevi taču var izārstēt u.tml. Cilvēks bieži vien šai brīdī ir tik apjucis, ka jūsu klusējoša klātbūtne, apskāviens vai glāsts būs daiļrunīgāki par jebkuriem mierinājuma vai uzmundrinājuma vārdiem. Vissvarīgāk pacientam ir apzināties, ka viņš netiks atstumts vai pamests, ka jūs būsiet viņam blakus un atbalstīsiet. Vēlākos blogos rakstīšu, kā un kam stāstīt pat savu slimību. Pirmajā brīdī vissvarīgākā ir atbalstoša klātbūtne. No pieredzes zinu, ka tikai retos gadījumos būs nepieciešama medikamentu lietošana (nomierinoši un miega līdzekļi, antidepresanti). Lielākoties pacienti ar šo šoku paši vai ar savu tuvinieku atbalstu tiek galā. Ja esat viens un jums nav tuvinieku, tad iesaku savas bēdas un pārdzīvojumus izsklāstīt savam draudziņam (sunītim, kaķītim, kāmītim), kādam augam uz palodzes, vai, ja tik tiešām nav neviena cilvēka, ar ko padalīties, rakstīt dienasgrāmatu. Cilvēki reizēm brīnās par šādu piedāvājumu, taču pēc laika ir pateicīgi par padomu.

Otrā stacija – pabeigta terapija

Esmu novērojusi, ka lielāku trauksmi par pašu diagnozi daudziem rada apziņa, ka nu ir viss, terapija pabeigta un jādzīvo tālāk. Cilvēki ir apmulsuši un jūtas kā no laivas izsviesti. Visu laiku viņi bija aizņemti – tad operācija un pēcoperācijas periods, tad ķīmijterapija ar visām tās pavadošajām sajūtām, pēc tam vēl regulāri staru terapijas kursi. Un te pēkšņi – viss, jūs varat iet un sākt dzīvi no jauna. It kā loģiski, no ārsta viedokļa raugoties. Taču pacienti grib ko vairāk. Terapijas laikā viņi savā ziņā jutās drošībā. Mani taču ārstē, manu slimību kauj nost, un es būšu vesels. Kas notiks, ja mani vairs neārstēs? Vai slimība nevar atjaunoties? Tās ir ļoti satraucošas pārdomas. Tādēļ viens no tipiskākiem jautājumiem, ko šādās reizēs dzirdu ir: “Ko man tagad padzert, lai stiprinātu savu organismu? Kādu diētu ievērot? Ko mainīt līdzšinējā dzīvesveidā?”. Un tamlīdzīgi. Cilvēki ir gatavi par jebkādu naudu pirkt jebko, kas tikai viņus pasargātu no vēža atjaunošanās. Reizēm paradoksāli, ka cilvēks gatavs pirkt dārgus uztura bagātinātājus, bet mainīt savus ēšanas vai kustības paradumus nē. Tāpat esmu novērojusi, ka tiem, kuriem pēc terapijas iet labi, parasti ir vērojamas arī ļoti būtiskas pārmaiņas viņu dzīvesveidā, ēšanas paradumos, attieksmē pret daudzām lietām šai dzīvē. Tādēļ apgalvojumā, ka diēta palīdzēja cīņā ar vēzi, sava daļa taisnības ir.

Treša stacija – recidīvs

Tas reizē ir šoks un arī drausmīga vilšanās. Es taču cītīgi ievēroju ārsta ieteikumus, pārcietu smagu operāciju, starošanu, cīnījos ar ķīmijterapijas blaknēm, un tagad izrādās – viss veltīgi. Slimība ir atkal klāt. Tagad atkal ir pienācis laiks, lai kārtīgi izrunātos un saprastu, kāds ceļš ejams un kas gaida nākotnē. Parasti izklāstu scenāriju par iespējamām terapijas iespējām. Tā nav tikai un vienīgi ķīmijterapija, kā nereti tas tiek pasniegts. Cilvēki kaismīgi pieķeras idejai par jaunākiem, dārgākiem, inovatīviem medikamentiem, kas it kā esot radījuši revolūciju medicīnā. Taču, lai cik tas skarbi neskanētu, ir radusies revolucionāra situācija, bet ne revolūcija. Skumji, ka ārsti bieži vien neņem vērā pierādījumos balstīto pieredzi, ka metastāžu stadijā jāizvēlas terapija, kas iespējami ilgāk var nodrošināt kvalitatīvu dzīvi, nevis par katru cenu jācenšas iznīcināt ikvienu vēža šūnu. Cilvēka stāvoklis jau tā nav no spožajiem, un nereti ar agresīvu terapiju mēs varam panākt tieši pretējo. Parasti cenšos to pacientam saudzīgi skaidrot, piebilstot, ka “cerēsim uz to labāko, bet būsim gatavi arī sliktākam”. Šādā brīdi ļoti svarīgi ir palīdzēt pacientam rast motivāciju dzīvot. Tieši tā, jo bieži vien viņus pārņem bezcerība un nolaižas rokas. Savukārt kad viņi redz, ka lietotā terapija palīdz un viņi sāk justies labāk, arī cerība uzplaukst. Šai stacijā ļoti svarīga ir tuvinieku loma – būt blakus, atbalstīt, uzmundrināt, rosināt uz tīkamām darbībām (dažādu lietu un albumu sakārtošana, sen neredzētu paziņu vai vietu apmeklēšana, memuāru rakstīšana un tamlīdzīgi). Pacients parasti šai brīdī arī abstrakti domā par to, kā tas būs, kad viņa vairs nebūs. Taču mērķtiecīga darbošanās palīdz kliedēt skumjas un aizpilda laiku.

Trešās stacijas periods var būt dažāda garuma un ar dažādiem scenārijiem. Esmu piedzīvojusi gadījumus, kad cilvēks vairākkārtīgi atsāk cīņu ar savu slimību un tas notiek gadiem ilgi. Iepriekš to ne vienmēr var paredzēt. Jau kuro reizi atgriežos pie padoma – runājiet un vēlreiz runājiet par savām bailēm, vēlmēm, sajūtām. Jums apkārt arī ir tikai cilvēki, kuri tāpat ir ļoti uztraukušies un varbūt nezina, ko jums pajautāt, teikt vai izdarīt.

Ceturtā stacija – beigu sākums

Medicīnā to vēl apzīmē par terminālo stadiju. Tas ir laika posms, kad cilvēks dienu no dienas jūtas aizvien vārgāks, nespēcīgāks, apātiskāks, ir zudusi interese par apkārtnotiekošo. Terminālā fāze dažādiem cilvēkiem var noritēt ļoti atšķirīgi. Te daudz ko noteiks fiziskie simptomi (sāpes, aizdusa, vemšana, vēdera izejas traucējumi un tamlīdzīgi), kā arī tas, vai cilvēks ir viens vai mīlošu tuvinieku aprūpēts.

Ir pacienti, kas pieņem nāves tuvošanos, taču daudzi tam pretojas. Viņi bieži grib vēl pagūt kaut ko izdarīt, nokārtot, izrunāt, un to vajadzētu respektēt. Lai arī cik nepieņemami tas skanētu, pacientam ir jādod atļauja aiziet. Atvadīšanās ir ļoti svarīga gan pacientam, gan viņa tuviniekam. Nereti tuvinieki man stāsta, ka pēc sirsnīgas atvadīšanās pacients ir klusi un mierīgi aizmidzis mūža miegā un arī viņus vairs nemoka smeldze par neizrunāto, neuzklausīto, nepateikto, neizdarīto.

Šai stacijā jābūt gataviem arī virknei fizisku pārmaiņu, kas nereti var satraukt tuviniekus, bet ir normāls sagatavošanās posms tālajam ceļam. Cilvēks kļūst mazāk aktīvs, apātiskāks, nerunīgāks, miegaināks. Var mainīties viņa ādas krāsa, elpošana, var parādīties spontāna urīna vai fēžu izdalīšanās, prāta aptumšošanās vai pat pilnīga bezsamaņa. Tuviniekiem parasti ir sāpīgi tai visā noskatīties, taču tie ir dabīgi nāves priekšvēstneši un nenorāda uz to, ka pašam pacientam tie traucē vai liek justies slikti. Parasti mudinu tuviniekus lieki nespiest pacientu ēst vai dzert. Varat mitrināt lūpas. Tāpat ļoti satraucoša apkārtējiem var būt gārdzošā elpošana, taču arī to pats slimnieks neizjūt kā apgrūtinājumu. Vissvarīgākais ir būt blakus, nevis tikai fiziski, bet ar mīlestību un emocionālu līdzesību. Tas ir tas brīnumainais atlaišanas brīdis. Izdzīvojiet to!

Šai fāzē pacienti parasti ļoti daudz guļ, un nevajag viņus purināt vai kā citādi modināt. Dzirde ir pēdējā maņa, ko cilvēks zaudē, tādēļ mīļu vārdu teikšana ir vislabākais, ko jūs savam tuviniekam varat sniegt. Nemiers, raustīšanās, spaidu kustības ne vienmēr liecina par sāpēm. Taču, ja ir aizdomas, ka cilvēks cieš no sāpēm, ir jālieto pretsāpju medikamenti (vislabāk injekciju vai svecīšu veidā). Runājot par medikamentiem, šai fāzē vairs nav nozīmes preparātiem, ko lieto citu hronisku slimību ārstēšanai (diabētam, hipertensijai). Vissvarīgākie ir pretsāpju līdzekļi, nomierinoši līdzekļi, ja ir tāda vajadzība un medikamenti, kas mazina dažādu sekrētu izdalīšanos.

Pacienta un viņa tuvinieku uzvedību ļoti būtiski ietekmēs vecums. Ir pilnīgi atšķirīgas situācijas, kad mirst jauns un kad vecs cilvēks. Ļoti svarīgi ir ieklausīties, ņemt vērā un iespēju robežās izpildīt vai vismaz apsolīt respektēt cilvēka vēlmes. Lai arī cik nepieņemami tas mums liktos, cilvēks ir mirstīga būtne.

Comments are closed.