Vai ir iespējama spontāna izārstēšanās no vēža?

Vai ir iespējama spontāna izārstēšanās no vēža?

Pacientu mutvārdu folklorā ļoti dzīvīgi ir nostāsti par spontānas (nejaušas, neizskaidrojamas, ar ārstēšanu nesaistītas) izārstēšanās gadījumiem, kad šķietami uz nāvi slims pacients bez jelkādas mediķu iejaukšanās ar laiku atveseļojies un laimīgi nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Cik skaisti, ja vien būtu reāli! Nereti tie ir gadījumi, kad vēža diagnoze nav bijusi precīzi noteikta, bet par to tikusi uzlūkota cita slimība. Tāpat katra ārsta praksē zināmi atsevišķi gadījumi, kad pacients pēc ilgākas nesekmīgas ārstēšanas pazūd no redzesloka, lai pēc pāris mēnešiem vai pat gadiem atkal uzrastos no jauna šķietami labā pašsajūtā. Bet vai brīvs no vēža? Nē. Nereti mums tā arī līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ slimība uz brīdi gan pierimusi, taču diemžēl nav pazudusi pavisam. Agrāk vai vēlāk seko slimības recidīvs. Tādēļ esiet saprātīgi savās vēlmēs. Neviens jums nevar aizliegt ticēt brīnumiem. Taču jūs pats sev nekad nepiedosiet garām palaistas ārstēšanas iespējas. Nemāniet sevi ar apšaubāmām ilūzijām, bet uzticieties medicīnas iespējām. Vēzis tomēr ir ļoti nopietns drauds veselībai un arī dzīvībai.

Spontāna izveseļošanās ir fenomens, kas dažādu slimību gadījumos aprakstīts jau simtiem gadu. Vecākais zināmais apraksts saistāms ar Svēto Peregrīnu Laciozi (1264. – 1345.). Būdams apmēram 60 gadus vecs, viņš sirga ar kaut kādu ādas audzēju uz apakšstilba, kas progresēja, izčūloja, pūžņoja un radīja viņam lielas ciešanas. Naktī pirms plānotās kājas amputācijas Peregrīns nodevās kaismīgām lūgšanām un pat redzēja sapni, kā Jēzus pieskaras viņa vātij un izdziedina to. Nākamajā rītā zem apsēja Peregrīns redzēja sadzijušu brūci, un kāju nevajadzēja noņemt. Pēc brīnumainās izdziedināšanas Peregrīns nodzīvoja vēl vairāk nekā 20 gadus. 1726. gadā pāvests Benedikts XIII Peregrīnu kanonizēja svēto kārtā, un viņa piemiņu daudzviet joprojām godina 1. maijā. Tā nu Svētais Peregrīns ir kļuvis par visu vēža slimnieku un arī citu neārstējamu smagi slimu pacientu aizbildni.

Spontānas audzēju regresijas jau sentanē novēroja pēc dažādām mūsdienu izpratnē baktēriju, vīrusu, sēņu un protozoju infekcijām ar drudzi. Tas pamudināja infekciju izmantot kā pretspēlētāju cīņā ar vēzi. Ja iepriekšējos gadsimtos medicīnas literatūrā atrodami daudzi ziņojumi par šādiem gadījumiem, tad mūsdienās tie jau pieder kazuistikai jeb sevišķi retiem un unikāliem gadījumiem. XVIII un XIX gadsimtā nereti izmantoja citu slimnieku inficētus pārsējus, lai apklātu vēža slimnieku vātis.

Spontāna izārstēšanās no audzēja mūsdienās uzskatāma par sevišķi retu. Tiek lēsts, ka tie ir apmēram 1 no 80 000 līdz 100 000 gadījumu. Taču tas liek aizdomāties, ka audzējs var būt arī atgriezenisks process. Jau 1899. gada Britu ārsts d’Arsī Povers (D’Arcy Power) rakstīja: “Tur, kur bieži slimo ar malāriju, reti novēro ļaundabīgos audzējus”. Savā laikā veikti arī novērojuma pētījumi, kas apliecināja, ka infekcijas slimība kaut kādā mērā mazina vēža risku. Nozīmīgākais sasniegums onkoloģijā saistībā ar infekcijām bija amerikāņu ārsta Viljama Bredlija Koulija (Willaim Bradley Coley, 1862.-1936.) ierosinājums vēža slimniekus inficēt ar nonāvētām baktērijām. Tādējādi dabīgas infekcijas vai Koulija toksīna inducēts drudzis kaut kādā veidā ierosināja veselu kaskādi notikumu ar nešaubīgu imūnsistēmas iesaisti, kas noveda pie audzēja regresijas. Mūsdienās vēl joprojām pēc līdzīga scenārija izmanto BCG vakcīnu jeb tuberkulozes Kalmeta-Gerēna (Bacillus Camette-Guérin) vakcīnu virspusēja urīnpūšļa vēža ārstēšanā. Vēl senāk, pat vēl XX gadsimta 80. gadu sākumā, kad sāku strādāt onkoloģijā, BCG vakcīnu, injicējot audzējā vai ādā ap to, lietoja arī melanomas ārstēšanā.

Vēlāk ilgstošie pētījumi virusoloģijā atklāja, ka vīrusi spēj ne tikai ieperināties audzēja šūnās, tās burtiski saplosot, bet arī pamudināt aizsnaudušos imunitāti sākt atpazīt un iznīcināt vēža šūnas. Taču sīkāk par to stāstīšu blogā, kas būs veltīts viroterapijai. Šodien aizvien vairāk interešu deķītis tiek vilkts imūnterapijas virzienā. Nevis par katru cenu iznīcināt visas vēža šūnas, bet gan atrast ar tām kopīgu valodu un sadzīvošanas iespējas. Toksiskā ķīmijterapija pamazām vismaz daļā gadījumu kļūst par pagātni, kamēr imūnsistēmas visdažādākā iespaidošana jeb modulācija – par nākotnes pieeju vēža ārstēšanā. Un tad arī mēs nonāksim pie spontānas regresijas, kad organisms pats tiks ar slimību galā iespējami maigākā veidā, neciešot veselām šūnām, audiem un orgānu sistēmām.

Taču pagaidām es tomēr iesaku nepaļauties tikai un vienīgi uz sava organisma pašaizsardzības spējām. Tās mūs var arī pievilt. Mūsu rīcībā ir agresīvākas un mazāk agresīvas metodes (viroterapija viena pati vai kombinācijā ar ļoti daudzām un dažādām vēža ārstēšanas metodēm, hormonterapija u.c.) kā uzturēt pamiera nosacījumus ar savu slimību. Taču jebkurā gadījumā aicinu vispirms izrunāties ar ārstu, uzticēties viņa kompetencei, jautāt un pieprasīt atbildes uz saviem jautājumiem, nevis sākt pašdarbīgu cīņu ar vēzi, kas var radīt vairāk problēmu, nekā reāla labuma.

Comments are closed.