Kāpēc slimība atkārtojas?

Kāpēc slimība atkārtojas?

Cilvēkiem, kuri ir pārcietuši vēzi, vienmēr pastāv slimības atjaunošanās risks, un tas ir biedējoši. Turklāt, salīdzinot ar veselo cilvēku populāciju, viņiem ir arī lielāks citas lokalizācijas audzēja attīstības risks. Pazīstu kādu vīru, kurš savā mūžā pārslimoja resnās zarnas, vairogdziedzera, nieru un ādas plakanšūnu vēzi un ir vēl joprojām dzīvs. Šādu piemēru ir daudz. Kāpēc tā notiek? Daļēji to varam skaidrot ar organisma predispozīciju (lielāku pieļāvību) uz audzēja attīstību, konkrētiem vides vai organisma faktoriem. Katrā ziņā statistika mums rāda, ka, piemēram, bērnībā no vēža veiksmīgi izārstētajiem mazuļiem, risks vēlākā mūža gaitā saslimt ar citu onkoloģisku slimību ir ievērojami augstāks, nekā veseliem bērniem. To pašu var attiecināt arī uz pieaugušajiem.

Sākotnējā terapija neiznīcināja visas vēža šūnas

            Tas ir viens no biežākajiem skaidrojumiem, kāpēc attīstās slimības recidīvs (atjaunošanās). Onkoloģijā terapijas mērķis ir iznīcināt iespējami visas vēža šūnas. Taču ne vienmēr tas ir iespējams, un vēl mazāk mums ir iespēju par to pārliecināties. Tātad teorētiski, pat iznīcinot 99,99% šūnu, pietiek ar atlikušajām 0,01% šūnām, lai pie noteiktiem apstākļiem (cita slimība, imunitātes nomākums, smags psihoemocionāls satricinājums) tās sāktu aktivizēties un veidot jaunus klonus.

Operācijas laikā ķirurgs cenšas izņemt visu audzēju. Tagad vienmēr tiek pārbaudītas griezuma līnijas, vai tajās nav palikušas kādas vēža šūnas. To dara patologs, skatoties mikroskopā turpat uz vietas blakus operāciju zālei vai savā laboratorijā. Ja griezuma līnijās audzēja šūnas neatrod, tad operāciju var uzskatīt par pabeigtu un ķirurgs slēdz brūci. Taču vienmēr pastāv iespējamība, ka vēža šūnas bijušas vietā, kur tās nav pārbaudītas. Savukārt, ja griezuma līnijās vēža šūnas ir atrastas, tad operāciju paplašina, respektīvi, iespēju robežās atkāpjas tik tālu, kamēr vēža šūnas vairs neatrod. Tāpat operācijas veiksmi ierobežo fakts, ka daļa šūnu jau ir aizceļojušas uz citiem audiem. Sīkāk par operācijas vietu audzēju kompleksajā terapijā runāšu kādā no nākamajiem blogiem.

Arī apstarojot pašu audzēju vai tā ložu (vieta, kur atradies audzējs) pēc operācijas, ne vienmēr mēs varam garantēt, ka taps iznīcinātas pilnīgi visas vēža šūnas. Izrādās, ka dažādu audzēju šūnu jutība pret starojumu ir atšķirīga. Turklāt to papildus vēl ietekmē audzēja audu apasiņošana, apgāde ar skābekli un tas, vai šūnas aktīvi dalās, vai ir tā saucamajā miera fāzē. To, ka apstarošana var simtprocentīgi neiznīcināt visas vēža šūnas pierāda slimības recidīvs vietās, kur tā tikusi veikta. Taču rētas, audzēja ložas vai reģionālo limfmezglu baseina apstarošana var būtiski samazināt lokālā recidīva (slimības atjaunošanās tās sākotnējā vietā) attīstības risku kaut kad vēlāk.

Ķīmijterapija arī visefektīvāk darbojas uz šūnām, kuras aktīvi dalās. Normālām veselām šūnām starp divām dalīšanās reizēm ir noteikts miera periods. Vēža šūnām šis periods varbūt ir nedaudz īsāks. Tādēļ, dodot ķīmijterapiju ik pa noteiktiem laika intervāliem, mēs ceram, ka iespējami vairāk šūnu tiks iznīcinātas to dalīšanās brīdī. Piemēram, šūnas, kas pirmā ķīmijterapijas kursa laikā bija miera fāzē, tagad otrā kursa laikā dalās un var tapt iznīcinātas. Tādējādi iespējams, ka ar katru nākamo ķīmijterapijas kursu mēs iznīcinām aizvien jaunas vēža šūnas. Taču ķīmijterapija ir gana toksiska, lai to nelietotu ilgstoši, tādēļ pastāv iespēja, ka daļa šūnu veiksmīgi izvairās no šīm lamatām un paliek dzīvas. Diemžēl mēs nevaram garantēt, ka ķīmijterapija būs iznīcinājusi visas vēža šūnas. Nākas paļauties uz organisma imūnsistēmu, ka tā ar mazāku ienaidnieka armiju labāk tiks galā. Tādēļ viens no nopietniem izaicinājumiem vēža terapijā ir – kā nesagraut imunitāti ķīmijterapijas laikā, lai tā pēc tam būtu spējīga sākt pati cīnīties ar slimību.

Esmu ievērojusi, ka pacienti jēdzienu mērķterapija uztver tā, ka tā ir terapijas, kas iedarbojas tikai uz konkrēto mērķi, kas, viņuprāt, ir audzējs, un neskar veselās šūnas. Taču patiesībā tas tā nav. Savā vairumā mērķterapeitiskie līdzekļi iedarbojas uz konkrētiem receptoriem vai proteīniem uz šūnu virsmas, tādā veidā bloķējot šūnas dalīšanos vai to iznīcinot. Tā kā audzēji ir ļoti heterogēni un sastāv no atšķirīgām šūnām, tad ar šīm metodēm mēs varam panākt audzēja masas pat ievērojamu samazināšanos, taču bez garantijas, ka slimība neatjaunosies. Būtībā mums droši vien nepārtraukti vajadzētu mainīt terapijā lietotos medikamentus, lai iznīcinātu pēc iespējas vairāk šūnu. Daļēji to panāk, vienlaikus nozīmējot vairākus medikamentus. Taču izrādās, ka arī šī pieeja ne vienmēr darbojas.

Audzējs kļūst rezistents (nejutīgs) pret zālēm

Ķirurģija laikam ir vienīgā metode, pret kuru nevar izveidoties audzēju rezistence. Diemžēl rezistences attīstību agrāk vai vēlāk novēro pret daudziem onkoloģijā lietotiem medikamentiem. Tas lielā mērā ir saistāms ar audzēja ģenētisko nestabilitāti un aizvien jaunu kaut nedaudz atšķirīgu klonu veidošanos. Jaunās mutācijas vēža šūnā var būt vainojamas arī tajā apstāklī, ka iepriekšējā medikamentozā terapija vairs nav tik efektīva kā sākumā. Rezistenci novēro gan pret ķīmijpreparātiem, gan hormonpreparātiem, mērķterapeitiskiem līdzekļiem un imūnpreparātiem (piemēram, kontrolpunktu inhibitoriem). Tā kā mūsu rīcībā ir daudz un dažādu zāļu, tad medikamenta nomaiņa dažreiz var palīdzēt. Taču gadās, ka audzējs ir rezistents vienlaikus pret vairākiem medikamentiem. Tad mēs runājam par multirezistenci, kad palīdzības iespējas jau kļūst sarežģītākas. Vēl ir novērots, ka vēža šūnas pašas māk nelūgto viesi (medikamentu) izraidīt no savas teritorijas un zāles vairs netiek tām klāt.

Iekšējs vai ārējs satricinājums

Audzēja mijiedarbe ar organisma mikro- un makrovidi ir ļoti sarežģīta un līdz galam neizpētīta. Joprojām ir daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Taču tieši šais filigrānajās attiecībās slēpjas slimības vienreizība.

Iespējams, ka tas būs nedaudz pārspīlēti, taču sliecos domāt, ka vēzis savā ziņā ir psihosomātiska slimība. Tas nav tikai mans personīgais novērojums, bet līdzīgus gadījumus esmu lasījusi arī literatūrā. Proti, vairāk nekā 2/3 gadījumu pēdējo divu gadu laikā pirms slimības atklāšanas cilvēkam bijis kāds smags satricinājums – tuvinieka vai darba zaudējums, šķiršanās, dziļa vilšanās, ilgstošs disstress, vides pārmaiņas, smaga cita slimība, pāridarījums, nespēja piedot vai neveiksmes dažādās dzīves sfērās. Lielāki vai mazāki satricinājumi ir mūsu ikdiena. Jautājums tikai, kā mēs ar tiem tiekam galā. Tas pats sakāms arī par slimības atjaunošanos. It kā viss ir labi, agrīns audzējs, saņemta adekvāta terapija un nekam sliktam nevajadzētu notikt. Te pēkšņi – satricinājums, un slimība atjaunojas. Pacientiem un studentiem parasti stāstu, ka galviņa mums visiem ir tik liela, cik ir, un visi centri – elpošanu, sirdsdarbību, vielmaiņu un emocijas kontrolējošie centri ir tuvu viens otram un savstarpēji saistīti. Tādēļ arī saviem pacientiem rekomendēju ļoti piedomāt par to, un vajadzības gadījumā meklēt palīdzību, lai pats sevi neapraktu bēdās un pārdzīvojumos. Ne velti ir teiciens, ka gaišiem, optimistiskiem cilvēkiem slimība norisinās vieglāk un viņi dzīvo ilgāk un labāk.

Imūnsistēmas nomākums

Mūsu imūnsistēma ir tik sarežģīta, daudzfunkcionāla un nepārtrauktā mijiedarbē esoša ar ļoti daudzām mūsu organisma norisēm un ārējiem kairinājumiem, ka pats apgalvojums uzlabot imūnsistēmu jau izklausās neizpildāms. Man tiešām ļoti bieži pacienti jautā, kā uzlabot savu imūnsistēmu, sevišķi pēc pabeigtiem terapijas kursiem, kad cilvēkam liekas, ka būtu kaut kas vēl jādara, lai slimība neatgrieztos. Cilvēki to parasti uztver ļoti vienkārši – padzeršu kaut kādas ripiņas un problēma būs atrisināta. Taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk, un ne vienmēr mēs varam droši interpretēt laboratoriskos rādītājus, lai pārliecinoši spriestu par imūnsistēmas stāvokli. Es parasti tad rekomendēju griezties pie imunologa, kurš vispirms novērtēs jūsu imūnsistēmu un tikai pēc tam ieteiks kaut kādus līdzekļus. Taču cilvēki bieži iekrīt reklāmas slazdos. Ja vien uz pudelītes vai burciņas ir norāde, ka konkrētais līdzeklis stiprina imunitāti vai pat pasargā no vēža, cilvēks ir gatavs to pirkt par jebkuru summu. Neizslēdzu, ka nostrādā placebo efekts, kuru lielā mērā nosaka pacienta ticība un pārliecība, ka šis līdzeklis palīdzēs. Tādēļ esmu kļuvusi diezgan pielaidīga šādam scenārijam. Sekoju tikai tam, lai šādu imūnsistēmu uzlabojošo līdzekļu nebūt pārāk daudz. Galu galā arī uztura bagātinātāji satur bioloģiski un ķīmiski aktīvas vielas. Tādēļ parasti rekomendēju aprobežoties ar ne vairāk kā trim dažādiem līdzekļiem, pa laikam tos pamainot.

Remisija

Ārsti bieži vien lieto šo vārdu, lai apzīmētu stāvokli, kad cilvēks ir pabeidzis terapiju, ir šķietami vesels, un tas pat var turpināties gadiem ilgi. Taču neviens ārsts visā pasaulē, roku uz sirds liekot, nevar apgalvot, ka slimība nekad neatkārtosies. Iespējams jūsu organismā ir palikušas vēža šūnas, kuru skaits ir tik neliels, ka tās nevar atrast un tās nerada arī nekādas sūdzības. Var gadīties, ka šīs šūnas atrodas miera stāvoklī, aktīvi nedalās un organismam nekādu apdraudējumu nerada. Līdz brīdim, kad kaut kas tomēr šos pamiera nosacījumus ir pārtraucis. Novērots, ka vairumā gadījumu audzēji mēdz recidivēt pirmo 2 gadu laikā pēc operācijas. Turpmāk ar katru nodzīvoto gadu bez slimības pazīmēm, recidīva iespējamība samazinās. Piecgadu dzīvildze ir surogātrādītājs, jo tas norāda tikai uz to, ka pacients ir dzīvs. Taču lielākā daļa pacientu grib dzīvot ilgi un laimīgi, nevis tikai 5 vai 10 gadus. Taču slimība mēdz atkārtoties arī krietni vēlāk – pēc piecpadsmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem. Dažkārt ir grūti samierināties ar domu, ka slimības var atkartoties, tādēļ iespēju robežās ir jādara viss, lai lieki to neprovocētu ar savu uzvedību. Piemēram, daudz rūpīgāk sekojot veselīgam dzīvesveidam un atrodot iespējas kā mierināt vai līdzsvarot savu psihoemocionālo stāvokli, jūs pilnīgi noteikti varat sev palīdzēt. Latvijā pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks” piedāvā dažādas iespējas, kā nepalikt vienam tumsā – nometnes, grupu nodarbības un tamlīdzīgi.

Comments are closed.