Metastazēšanās [2]

Metastazēšanās [2]

Vairumā gadījumu (gandrīz 90%) tieši metastazēšanās un daudzu orgānu un audu piesārņojums ar vēža šūnām ir onkoloģisko slimnieku nāves iemesls. Tas ir daudz sarežģītāk nekā tikai viens vai vairāki mezgliņi aknās, plaušās vai smadzenēs. Metastazēšanās rezultātā ir izmainījusies visa organisma un daudzu tā sistēmu (tostarp metabolisma un imunitātes) funkcionēšana. Tādēļ arī metastātiskas slimības ārstēšana joprojām nav tik sekmīga, kā mēs to vēlētos.

Limfātiskās izplatības ceļš

Limfa (bezkrāsains šķidrums) nodrošina skābekļa, proteīnu, glikozes un arī pašu limfocītu transportu mūsu organismā. Tā varbūt šobrīd ir nedaudz mazāk izzināta sistēma kā asinsrite, taču tai ir virkne kopīgu un arī atšķirīgu pazīmju.

Pētot audzēju metastazēšanās ceļus un mehānismus, visvairāk analizēta ir tieši hematogēnā (pa asinsstraumi) diseminācija. Taču vairums epiteliālās cilmes audzēju (kas arī sastāda lielāko daļu no audzējiem) vispirms metastazē pa limfvadiem uz limfmezgliem. Tagad zināms, ka tieši audzēja limfmangioģenēzei (jaunu limfvadu veidošanās process) un pašu limfmezglu limfangioģenēzei ir svarīga loma audzēja šūnu izplatībā, kas savukārt būtiski ietekmē izdzīvotību. Izrādās, ka limfvadi nav tikai vienkāršas caurulītes, kas pasīvi kalpo vēža šūnu transportam. Tās var aktīvi veicināt vēža šūnu novirzīšanu uz limfmezgliem, vēža cilmes šūnu izdzīvošanu un imūnsistēmas modulāciju (iespaidošanu). Iespējams, nākotnē mainīsies arī terapija, kas būs saistīta ar pašu limfvadu ietekmēšanu, lai ierobežotu audzēja izplatību.

Pilnībā atdalīt limfātisko metastazēšanās ceļu no hematogēnā, to ciešās anatomiskās un funkcionālās sasaistes dēļ, praktiski nav iespējams. Taču audzēja izplatīšanās limfātiskā ceļā šķiet vieglāka, jo limfātiskajiem kapilāriem nav, piemēram, bazālās membrānas, kas ir asinsvadiem. Tā ir papildu barjera, kas vēža šūnai jāpārvar. Savukārt tas, ka daudzu audzēju gadījumā metastāzēm reģionālajos limfmezglos (audzējam tuvākajos limfmezglu baseinos) bieži seko distāla hematogēna diseminācija attālākos orgānos, acīmredzot liecina par audzēja metastazēšanās potenciālu kopumā. Tas diemžēl apgāž ideju par to, ka limfātiskais baseins kalpo par sava veida pirmo sargposteni. Tādēļ metastāzes limfmezglos (tas parasti ir norādīts jūsu izrakstā vai patologa slēdzienā) ir ļoti nopietns drauds. Šādās reizēs pēc radikālas operācijas un/vai apstarošanas parasti piedāvā arī papildu sistēmisku (medikamentozu) terapiju.

Nelielam vēža šūnu skaitam nonākot limfmezglā, tās tiek iznīcinātas. Veidojas īpatnēja reakcija, ko sauc par nespecifisko limfoidālo reakciju vai nespecifisku reaktīvu (atbildes reakcija uz bijušu vēža šūnu klātbūtni) limfadenītu (iekaisīgs limfmezgla bojājums). Tādēļ arī ļoti svarīgs ir patologa novērtējums. Var gadīties, ka ārsts tausta palielinātus limfmezglus, bet, izmeklējot mikroskopā, vēža šūnas neatrod. Taču iespējams arī cits scenārijs – palielinātus limfmezglus neredz un netausta, bet mikroskopiski izmeklējot, tajos atrod metastāzes.

Ja vēža šūnas ir iekļuvušas limfmezglā, bet nekādu pretošanos (atbildes reakciju no limfmezgla puses) nav sastapušas, tad to jau sauc par mikrometastazēšanos. Taču, ja vēža šūnas limfmezglā sāk vairoties, tad pēc zināma laika tās jau aizņem lielāko daļu vai pat visu limfmezgla tilpumu. Klīniski tas izpaužas kā paciets, bieži nesāpīgs palielināts veidojums attiecīgi uz kakla, padusēs, virs vai zem atslēgkaula, cirkšņos un citviet. Šādus aizdomīgi palielinātus limfmezglus var ieraudzīt, veicot US, datortomogrāfiju vai PET/CT izmeklējumu. Taču galīgo spriedumu jebkurā gadījumā dos limfmezgla pārbaude mikroskopā.

Savukārt, ja vēža šūnas limfmezglā ne tikai vairojas, bet arī cauraug limfmezgla kapsulu un šādā ceļā izplatās uz blakus audiem un citiem limfmezgliem, tad mēs jau runājam par limfmezglu konglomerātu. Parasti tas ir taustāms, nekustīgs (jo saistīts ar blakusesošajiem audiem) un biežāk – nesāpīgs paliels veidojums. Arī konglomerātus var labi redzēt US, un redzes kontrolē var veikt tā punkciju.

Gadās, ka limfātiskie vadi un limfmezgli ir tiktāl pārpildīti ar vēža šūnām, ka kļūst apgrūtināta normāla limfas cirkulācija. Limfvadus bloķē vēža šūnas vai to emboli (sakopojumi) un veidojas sastrēgums. Tas izpaužas vai nu kā blīvāku audu kopums vai pietūkums. Nereti veidojas tā saucamais citrona miziņas simptoms ar punktveidīgām bedrītēm ādā. Arī limfātisko sastrēgumu var redzēt, veicot dažādus attēldiagnostiskus izmeklējumus.

Metastātisko limfmezglu izoperēšana vairāk kalpo slimības izplatības novērtēšanai. Šādi var precizēt ne tikai pašu metastazēšanās faktu, bet arī apjomu – cik limfmezglos no pavisam izmeklētajiem bijušas vēža šūnas, vai limfmezgli bija atsevišķi stāvoši vai kopā saauguši (konglomerāts). Tas viss ietekmē prognozi. Jo vairāk metastātisku mezglu vai to konglomerātu, jo diemžēl audzēja tālākai izplatībai slūžas ir vaļā.

Lai iespējami mazinātu nepieciešamību izoperēt visus attiecīgā baseina limfmezglus, kas vēlāk var draudēt ar limfas stāzi (attiecīgās rokas vai kājas sāpīgu un cietu pietūkumu), jau daudzus gadus atsevišķu audzēju gadījumos veic tā saucamo sargmezgla biopsiju. Sargmezgls (arī sentinelmezgls) ir pirmais mezgls (vai vairāki mezgli) iedomātā trajektorijā no audzēja atrašanās vietas uz tuvāko reģionālo limfmezglu baseinu. Novērots, ka, ja sargmezglā(os) vēža šūnas neatrod, tad ar vislielāko varbūtību tās nebūs izplatījušās tālāk arī uz reģionālajiem limfmezgliem. Šādos gadījumos var neveikt pārējo limfmezglu izoperēšanu. Savukārt, ja sargmezglā vēža šūnas atrod, tad, lai precizētu slimības stadiju, veicama visu reģionālo limfmezglu pārbaude. Dažos gadījumos būtisks ir bojāto limfmezglu skaits. Jo tas ir lielāks, jo visticamāk sagaidāma arī agresīvāka terapija. Turklāt vēža operāciju protokoli paredz noteiktu limfmezglu skaita pārbaudīšanu, lai droši apgalvotu, ka metastāzes limfmezglos vai nu ir, vai nav. Piemēram, krūts vēža gadījumā jāpārbauda vismaz 10 limfmezgli.

Comments are closed.