Metastazēšanās [1]

Metastazēšanās [1]

Metastazēšanās ir audzēja šūnu izplatība organismā uz attālāk esošiem audiem un orgāniem. Šis process iespējams vairākos veidos – tieši cauraugot kāda orgāna dabīgās robežas un ieaugot blakusorgānos vai izplatoties pa dabīgiem dobumiem, izplatoties pa limfātisko sistēmu vai asinsstraumi.

Gadu gaitā ir mainījušies priekšstati par šī sarežģītā procesa etapu evolūciju. Sākotnēji domāja, ka vēzis ir lokāls process. Tam progresējot, šūnas aizceļo uz tuvākajiem reģionālajiem limfmezgliem un tikai vēlākās stadijās, pārraujot šo barjeru, izplatās uz attālākiem orgāniem. Šāda izpratne pamatoja audzēju un reģionālo limfmezglu plašās rezekcijas (izoperēšanas) vienā paņēmienā (vienas operācijas laikā), to bieži apzīmēja ar franču terminu – en bloc. Diemžēl turpmākie novērojumi liecināja, ka, par spīti apjomīgām operācijām, pacienti nebūt nebija pasargāti no attālo (distālo) metastāžu attīstības. Tā radās nākamā hipotēze par audzēju kā jau sākotnēji sistēmiski izplatītu vai vismaz ar ļoti lielu potenciālu izplatīties ārpus savas rašanās vietas. Tas lika pamatus adjuvantajai jeb profilaktiskajai medikamentozai terapijai. Tās mērķis bija likvidēt iespējamās mikrometastāzes vai cirkulējošās vēža šūnas, kuras daļai slimnieku noteikti turpināja savu apriti organismā arī pēc operācijas vai apstarošanas. Gāja gadi, un arī šī nostādne praksē ne vienmēr attaisnojās. Izrādījās, ka pat vienas un tās pašas lokalizācijas audzēji mēdz būt dažādi. Piemēram, tādi, kas aug lēni un ilgstoši vai vispār nemetastazē attālos orgānos, un tādi, kas pat slimības pirmo simptomu parādīšanās brīdī jau ir plaši diseminējušies (izplatījušies), piemēram, sarkomas. Gadās, ka šie agresīvie audzēji pagūst plaši izsēties pat adjuvantās jeb profilaktiskās terapijas laikā vai drīz pēc tās pabeigšanas, ignorējot visus medicīniskās zinātnes kanonus un farmācijas industrijas sasniegumus.

Turpat 30 gadus – no 1970. līdz 2000. gadam audzēja attīstību saistīja pamatā tikai ar šūnu autonomiju, proti, ar norisēm pašā šūnā. Šobrīd jau gūti vairāki apstiprinājumi tam, ka pastāv ļoti sarežģīta mijiedarbe starp vēža šūnu, tās mikrovidi un organisma vidi kopumā. Iespējams tas nākotnē mainīs arī esošos priekšstatus par metastazēšanos kā tādu un tās novēršanas ceļiem.

Tādējādi varam pieņemt, ka mums ir darīšana ar dažādiem audzēja uzvedības modeļiem. Nākotnes uzdevums ir atrast iespējami precīzākus un ticamākus rādītājus, kas jau pašā sākumā ļautu atšķirt pacientus ar lēni noritošu slimību no tiem, kam audzēja diseminācija sagaidāma jau tuvākajā laikā. Šo pazīmju apzināšana nākotnē ļaus arī mērķtiecīgāk un racionālāk lemt par terapijas stratēģiju un taktiku katrā konkrētā gadījumā. Mūsdienās plaši reklamētā personalizētā medicīna, analizējot konkrētas mutācijas noteiktos gēnos, pagaidām vēl ir tikai viens no mēģinājumiem, turklāt ar ierobežotu efektivitāti.

Pagaidām galvenie prognozes rādītāji, ar kuriem rēķinās, izvēloties terapijas taktiku, ir izmeklēšanas laikā konstatētas audzēja šūnas asinsvados (vaskulāra invāzija jeb V+), limfvados (limfātiska invāzija jeb L+), gar nervu šķiedrām (perineirāla invāzija jeb PI+), metastāzes reģionālos limfmezglos (N+), audzēja diferenciācijas pakāpe (mazdiferencēti vai nediferencēti audzēji, kas ļoti attāli līdzīgi normālām attiecīgā orgāna vai audu šūnām) un konkrētiem audzējiem raksturīgi rādītāji. Piemēram, krūts vēža gadījumā – ER/PR (estrogēnu un/vai progesterona receptori), HER2 receptori, prostatas vēža gadījumā – Glīsona indekss un dažādu audzēju gadījumā – konkrētas laboratorijā nosakāmas mutācijas (KRAS, NRAS, BRAF un tamlīdzīgi).

Šķietamā primsmetastazēšanās fāze, ja tā var izteikties, ir tikai klusums pirms vētras. Jebkurš iekšējs, ārējs vai abējāds organisma harmoniju (imūno, endokrīno, psihoemocionālo u.c.) graujošs impulss var kļūt par iemeslu pēkšņai organisma un audzēja iepriekšējā pamiera nosacījumu laušanai.

Atsevišķu audzēja šūnu vai nelielu to grupu (audzēja šūnu embola) implantāciju (ieperināšanos) attālos orgānos un citos audos nosaka vairāki faktori. Pirmkārt, tas ir atdalījušos vēža šūnu dzīvelīgums, kustīgums un izturība pret ārējiem mehāniskiem un ķīmiskiem faktoriem, ko tās sastop ceļā uz savām nākamajām mītnes vietām (metastazēšanās vietām). Piemēram, nonākot asinsstraumē, vēža šūnu nopietni apdraud gan asinsstraumes  turbulence, gan pašu asinsšūnu uzbrukums, kas ir dabīga to reakcija. Vairums asinsstraumē nonākušās vēža šūnas iet bojā. Daļa pieķeras asinsvadu sieniņai un var tā ilgstoši veģetēt, gaidot labvēlīgākus apstākļus tālākai kustībai. Savukārt visizturīgākās (savdabīga dabīgā izlase!) ceļo tālāk, līdz nonāk vietā, kur to labprāt pieņem. Zināma nozīme, protams, ir arī organisma vispārējam stāvoklim, it īpaši imunitātei, asins recēšanas faktoriem un viskozitātei, hormonālai videi un tamlīdzīgi.

Šobrīd, ar sevišķi retiem izņēmumiem, metastazējies audzējs nav izārstējams, lai arī ko mums sola zāļu ražotāji. Taču visi šie audzēji ir ārstējami. Pat plaši izplatītu audzēju ar metastāzēm vairākos orgānos mēs varam sekmīgi ārstēt, samazinot audzēja masu, ierobežojot vai palēninot tā tālāku progresēšanu, atvieglojot sūdzības un simptomus un pagarinot dzīvi. Pacienti nereti ļoti sāpīgi uztver to, kad saku, ka viņu gadījumā slimība vairs nav pilnībā izārstējama, bet ir ārstējama un viņu ciešanas ir atvieglojamas. Tradicionālā izpratnē cilvēks ar ārstēšanu parasti saprot izārstēšanu un pilnīgu slimības likvidāciju. Ļaundabīgu audzēju gadījumā tas pagaidām vēl nav iespējams. Parasti cenšos atbildēt apmēram tā: “Jūsu audzējs šobrīd nav pilnībā izārstējams, bet mums ir daudz un dažādu metožu, kā jums palīdzēt. Cerēsim uz iespējami labāko variantu, taču būsim gatavi arī sliktākam scenārijam”. Ir daudzas hroniskas slimības, kuras nav pilnībā izārstējamas, bet ar kurām cilvēki var veiksmīgi sadzīvot, piemēram, diabēts. Onkoloģiskas slimības ir sarežģītāks piemērs, taču manā praksē ir bijuši pacienti, kuri ar metastātisku vēzi nodzīvojuši pat vairāk nekā 10 gadus. Mūžīgu dzīvošanu jau neviens ārsts visā pasaulē nevar jums garantēt. Turklāt, kā jau minēju, līdzsvars starp organisma paša pretošanos un audzēja agresiju ir ļoti trausls. Pārkāpjot robežu, mēs ļoti ļoti riskējam. Te jābūt sevišķi uzmanīgiem un nedrīkst vadīties tikai un vienīgi pēc inovatīvu medikamentu skaļajām reklāmām. Katram pacientam vajadzības var būt ļoti atšķirīgas. Vienam jaunās zāles patiešām palīdzēs, citam – nē. Vēl kādam pārdomāta simptomātiskā terapija, diēta, fiziskās kustības un citas metodes (piemēram, homeopātija, fizikālā terapija, psihoterapija u.tml.) tāpat var nodrošināt kvalitatīvu dzīvi.

Jau kuro reizi atgriežos pie sadursmes starp pacienta gaidām un mūsdienu medicīnas ierobežotām iespējām. Metastātisku vai plaši izplatītu vēzi šobrīd izārstēt nevar nekur  pasaulē, pat par sevišķi lielu naudu – nē. Tā ir milzīga alošanas, cerot, ka nauda un tikai nauda vai nokļūšana ārzemju klīnikās problēmu atrisinās, respektīvi, izārstēs. Tā tas nereti izskan plašsaziņas līdzekļos – vāksim naudu, lai izglābtu dzīvību, lai atgrieztu bērniem māti vai vecākiem dēlu. Es neizslēdzu iespēju, ka retos gadījumos dzīves pagarinājums var kļūt mērāms gados, un tad jau tas ir ļoti daudz. Savukārt, pieņemot savu situāciju un samierinoties ar plaši izvērstu simptomātisku terapiju, jūs savu atlikušo mūža daļu, iespējams, nodzīvosiet kvalitatīvi un pietiekami ilgi, lai paspētu ne tikai sakārtot savu dzīvi, bet arī paveikt daudzas iedvesmojošas lietas. Atcerieties, ka katra nodzīvotā diena ir sava veida uzvara pār jūsu slimību. Sviniet šīs mazās uzvaras un piepildiet savas dienas ar kaut ko skaistu, nozīmīgu un paliekošu.

Comments are closed.