Slimības gaita

Slimības gaita

Līdz pat XX gadsimta sākumam vēzi tiešām varēja uzskatīt par akūtu slimību. Diagnostikas iespējas bija vājas, un pacients pie ārsta nonāca vēlu, parasti jau ar mokošiem simptomiem.  Arī ārstēšanas iespējas bija ierobežotas – vai nu radikāla ķirurģija, kas bieži slimības izplatības dēļ nebija iespējama, vai apstarošana. Tātad drīz vien pēc ārsta apmeklējuma pacients no šīs slimības nomira. Kopš tiem laikiem sabiedrībā joprojām dzīva ir doma par vēzi kā noteikti fatālu jeb nāvi nesošu slimību. Kas ir mainījies?

Pēdējā pusgadsimta laikā būtiski ir uzlabojusies diagnostika un tās pieejamība, paverot aizvien lielākas iespējas agrīnai audzēja atklāšanai. Būtībā tas ir lielākais sasniegums onkoloģijā, kas ietekmējis vienu no skaudrākiem šīs nozares rādītājiem – mirstību. Pateicoties visiem farmācijas industrijas sasniegumiem, mēs šodien varam pagarināt dzīvi, samazināt audzēja kopmasu, uzlabot dzīves kvalitāti, bet diemžēl mēs joprojām nevaram pasargāt pacientu no nāves  šīs slimības dēļ. Daudzas slimības, kas arī agrāk bija biežs nāves cēlonis, piemēram, tuberkuloze, šodien vairumā gadījumu vairs nav fatālas, jo ir izārstējamas. Tas pats sakāms arī par C hepatītu. Lai cik dārgas būtu zāles tā ārstēšanai, šos pacientus ir cerība izārstēt un atgriezt dzīvē. Audzēja gadījumā tas tā nav, un pagaidām pat ļoti liela nauda nespēj izārstēt pacientus ar jau ielaistu vai metastātisku slimību. Savukārt, kā rāda apjomīgi pētījumi par profilaktiskās (adjuvantās)  ķīmijterapijas lomu, tās pozitīvais pienesums piecgadu dzīvildzes pagarināšanā ir krietni mazāks nekā uz to liktās cerības.

Gluži kā sacerējumam arī slimība nosacīti iedalāma vismaz trīs etapos – sākumā, iztirzājumā un nobeigumā.

Slimības sākums

Diemžēl pagaidām mums vēl nav drošas metodes, lai retrospektīvi pateiktu, kad tad īsti radās pirmā ļaundabīgā šūna un sākās tās uzvaras gājiens organismā. Tik daudz mēs tagad saprotam, ja varētu uzveikt šo pirmo (cilmes) šūnu, audzējs nemaz neattīstītos un nekļūtu par cilvēka nāves cēloni. Šodien tā ir kā laimes spēle – audzēja šūnu mūsu imunitāte nokauj (arī – neitralizē, padara nespējīgu dalīties un tamlīdzīgi) vai arī tā pārvar visas iespējamās organisma barjeras un attīstās tālāk. Pagaidām viens no reāliem scenārijiem ir diagnosticēt audzēju tik agri, kamēr to vēl ir iespējams pilnībā izārstēt. Masu veidojošiem audzējiem vairumā gadījumu tā būs operācija vai apstarošana, bet onkohematoloģiskām slimībām – ķīmijterapija. Iespējami agrākai atklāšanai kalpo skrīnings un agrīnās diagnostikas kampaņas, piemēram, Latvijā – zaļais koridors (par to atsevišķi citā bloga sērijā).

Neatkarīgi no tā, vai slimība atklāti agrīni vai novēloti, paredzamās ārstniecības metodes saprātīgi jālīdzsvaro ar sagaidāmiem riskiem. Lai nesanāk tā, ka, dzenoties pēc atlikušajām šūnām pēc radikālas operācijas, mēs tiktāl iedragājam organisma dabīgās aizsargspējas, ka paiet ilgs laiks, līdz tas atkopjas. To (organisma vājuma brīdi) savukārt nereti izmanto atlikušās vēža šūnas, uzaudzējot jaunus klonus, pret kuriem lietotā ķīmijterapija nebija efektīva.

Tādējādi pēc radikālas operācijas vai apstarošanas būtu īpaši jāpiedomā, kā spēcināt savu organismu. Tas prasa ļoti elastīgu domāšanu no ārsta puses. Atcerēsimies, ka audzēja diagnozes apzināšana, operācija un/vai staru terapija jau paši par sevi ir smagi psihoemocionāli satricinājumi, kas var iedragāt ne tikai imūnsistēmu vien.

Savukārt pacientiem ar ielaistu diagnozi nepieciešama sevišķi rūpīga pieeja, lai ar pārāk agresīvu terapiju, mēs vēl vairāk nepasliktinātu jau tā ne visai spožo situāciju. Mūsu rokās šobrīd ir ļoti plašs medikamentu arsenāls, un ārstam nudien ir, ko izvēlēties.

Iztirzājums

To tēlaini varētu iedomāties kā upes plūdumu ar stāvākiem vai lēzenākiem krastiem, kur piestāt, rāmāku vai krāčaināku tecējumu, tīrākiem vai sabangotākiem ūdeņiem. Tā reizē ir veiksme un arī liktenis, kā izvadīt savu dzīves laiviņu cauri slimības norises līkločiem. No pieredzes zinu, ka vienam šis tecējums būs rāmāks, citam vētraināks un ne vienmēr to noteiks audzēja lokalizācija un stadija slimības sākumā. Prognoze ir vismainīgākā slimības daļa, bet par to – citā blogā.

Vēzis šobrīd vairs nav slimība, no kuras nomirst drīz un mokoši. To tagad vairumā gadījumu pamatoti var dēvēt par hroniski noritošu procesu ar kāpumiem un kritumiem. Zinu daudzus savus pacientus, kam slimība vairākkārtīgi atjaunojusies, cilvēki saņēma ārstēšanu un turpināja dzīvot.  Citiem laika gaitā attīstījās par vairāki citi audzēji, kas sekmīgi ārstēti. Diemžēl slimības norises  scenārijs nevienam uz pieres nav uzrakstīts, tādēļ ārstam to nereti grūti prognozēt. Katrs gadījums ir tik individuāls, ka paļāvīga uzticība tikai un vienīgi pierādījumos balstītām metodēm var nedot vēlamo rezultātu. Taču ļoti svarīga šādā brīdī ir ārsta un pacienta savstarpējā uzticēšanās. Bez aizspriedumiem (ārprāts, viņš vēl lieto kaut kādu homeopātiju!), neuzticības (ko tad viņš iedomājas, ka ar sulu dzeršanu vēzi izārstēs!) un nosodījuma (ja turpināsiet tās kaktu zālītes, pie manis varat nenākt!). Galu galā, kas mums ir vissvarīgākais – lai pacients būtu dzīvs un arī apmierināts ar savu dzīves kvalitāti. Pēdējā piebilde ir īpaši nozīmīga, kad lasām par superdārgajiem inovatīvajiem medikamentiem, kas niecīgajam dzīves pagarinājumam (dažu mēnešu robežās) nes līdzi smagas un grūti koriģējamas blaknes jeb ar šo medikamentu lietošanu saistītas nevēlamas blakusizpausmes.

Nobeigums

Tas ir filozofisks jautājums – kad vēža slimnieks savu dzīves taisni ierauga kā nogriezni. Vienam beigu sākums var būt jau diagnozes uzzināšana, citam – slimības atjaunošanās, vēl citam – kļūšana nevarīgam, aprūpējamam un pastāvīgi ciešot no mokošiem simptomiem. Vissmagākais šai stāstā ir savas mirstamības apzināšana jeb kā Rainis rakstīja: “Velns un mirons – abi nemirst, Cilvēks vien – tas tas mirla”. Mēs visi gribētu dzīvot ilgi un laimīgi, vēža slimniekus ieskaitot, taču dabā tā nenotiek. Un samierināties ar to ir ļoti ļoti grūti. Savukārt to veiksmīgi izmanto mārketings, solot dzīvību glābjošas zāles, atgriešanu dzīvē, ģimenei, bērniem. Onkoloģiskās slimības ir ļoti sensibla sabiedrības veselības tēma, un labticīgi cilvēki aktīvi atsaucās visdažādākām ziedošanas kampaņām arī tad, ja es kā onkoloģe no malas redzu vien izmisīgu cīņu ar vējdzirnavām. Diemžēl nauda negarantē izārstēšanu. Varbūt aizskaršu kāda lasītāja jūtas, ja apgalvošu, ka ārsti nereti grēko pret patiesības izklāstīšanu pacientam un viņa tuviniekiem. Jautājums jau nav par to – teikt vai neteikt, bet par to, kā to pateikt, kā motivēt dzīvei arī šādā situācijā, kā palīdzēt saprast, ka arī īss laiks var būt ļoti piesātināts un vērtīgs gan pašam pacientam, gan viņa tuviniekiem.

Comments are closed.