Diagnoze – vēzis [3]

Diagnoze – vēzis [3]

Ak, Dievs, kādas šausmas man nāk prātā!

Pirmajās dienās, nedēļās vai pat mēnešos pēc diagnozes uzzināšanas Jūs visticamāk dzīvi redzēsiet drūmos toņos. Jūsu nākotne pēkšņi būs apdraudēta. Jūs staigāsiet kā pa miglu. Jūs it kā sarunāsieties ar cilvēkiem, it kā tos uzklausīsiet, bet neko tā arī nespēsiet sadzirdēt. Tā ir normāla parādība, un ar to sastopas gandrīz visi vēža slimnieki. Būs vajadzīgs laiks, kamēr apradīsiet ar šo jauno stāvokli, kamēr spēsiet pieņemt jaunos spēles noteikumus. Svarīgi, lai šis laiks neievilktos par daudz ilgi un lai tādēļ neciestu plānotā ārstēšana.

Šai laikā cilvēki bieži vien ir raudulīgi, viņus moka bezmiegs, viņi nereti zaudē interesi par apkārt notiekošo, viņus vairs nesaista iepriekšējās aizraušanās, viņiem zūd apetīte, viņu dzīves ritms ieiet tādā kā automātiskā režīmā, nereti uzmācas domas par dzīves bezmērķīgumu un pašnāvību. Tās ir depresijas pazīmes, un vieglāku vai smagāku depresiju šai laikā pārdzīvo ne tikai paši slimnieki, bet arī viņu tuvinieki. To, vai depresija ārstējama ar zālēm, nosaka tās izpausmju smagums un ilgums. Nereti pacienti pat atsakās no medikamentiem, apgalvodami, ka paši tiks galā. Vairumā gadījumu tā arī notiek. Gluži kā jebkuras citas sēras, tās ir jāizdzīvo. Taču, ja minētās sūdzības ieilgst vairāk par trim nedēļām, ja jūs nedēļām nespējat normāli izgulēties, jūs moka murgi un domas par nāvi, noteikti informējiet par tām savu ārstu. Šobrīd pieejami visdažādākie līdzekļi depresijas ārstēšanai, un jums tie varētu būtiski palīdzēt. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka jums šī depresija kļūs par mūža diagnozi. Iespējams, medikamentoza palīdzība jums būs nepieciešama īslaicīgi, taču tā uzlabos jūsu pašsajūtu un ļaus apzinātāk piedalīties sev svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Ar laiku šīs nepatīkamās sajūtas mazināsies. Tam ļoti palīdzēs arī jūsu informētība par savu slimību, apziņa, ka tagad sāksies ārstēšana, dažādas procedūras. Tātad cīņa ar savu slimību jūs vairs nebūsiet vienīgais karotājs. Ja jūsu ārsts ir samērā nerunīgs, varat konsultēties ar citu ārstu, arī meklēt informāciju internetā. Kaut arī tā ne vienmēr ir tā labākā vide, kur gūt saprotamu informāciju (īpaši, ja nepārvaldāt kādu svešvalodu), tā tomēr ir avots, kur smelties vismaz vispārīgus faktus. Pacientu nometnēs nebūt ne tik reti esmu saskārusies ar to, ka pacienti pat pēc vairākiem gadiem tā arī pilnībā nav sapratuši savu slimību, kas viņus visu šo laiku turējusi iracionālu baiļu valgos.

Ko lai es tagad daru?

Ļoti loģisks un situācijai atbilstošs jautājums. Brīdī, kad jūs uzzināsiet par savu slimību, lielai daļai cilvēku ir tāda sajūta, it kā zeme atvērtos zem viņu kājām. Te nu vēlreiz lietderīgi atgādināt, cik svarīgi, lai šai brīdī jums blakus būtu kāds tuvinieks, kam vismaz pieķerties pie rokas vai izraudāties uz pleca.

Jo ātrāk jūs mēģināsiet ar savu ārstu runāt par tālāko rīcības plānu, jo labāk. Tāpat arī, lai cik nepieņemama jums liktos doma par izrunāšanos tuvinieku vidū, sirds dziļumos jūs alkstat viņu padomu un akceptu tālākai rīcībai.

Man bail kādam to teikt…

Daudzi no sirds vēlētos, kaut neviens neko neuzzinātu par viņu slimību. Citi savukārt gaida apkārtējo līdzjūtību, rūpes un žēlošanu. Pacientus biedē apziņa, ka tieši slimības dēļ varētu mazināties viņu pašvērtība, loma ģimenē, sociālais prestižs, ka viņus varētu atlaist no darba vai izvairīties no darba līguma slēgšanas vai pagarināšanas, ka tādējādi varētu samazināties viņu ienākumi un tas savukārt apdraudētu viņu pašu un tuvinieku labklājību. Ļoti spēcīgas šīs bažas ir sievietēm, kuras līdz tam bijušas ģimenes vezuma vilcējas, bet tagad slimības dēļ to vairs nespēj. Viņas satrauc ne tikai tas, kas notiks ar viņas bērniem, vecākiem, vīru, māju, saimniecību, bet arī tas, vai es tāda vairs ne tik varoša kādam būšu vajadzīga. Bailes kļūt atkarīgam vai kādam par nastu ir ļoti spēcīgs trieciens tiklab vīrieša, tā sievietes pašvērtībai.

Taču svarīgākā ir jūsu paša emocionālā, garīgā un tīri fiziskā labsajūta, kas jau tā ir cietusi slimības dēļ. Vai tuvinieku maldināšana, viņiem neko nestāstot par savu slimību, savām bailēm un izmisumu, nav tādā kā nodevība no jūsu puses, neuzticēšanās un viņu atgrūšana? Protams, visticamāk jūs vēlētos viņus pasargāt no briesmīgās patiesības. Taču īlenu maisā nenoslēpsi – un, šādi rīkojoties, jūs viņus tikai sarūgtināsiet. Cita lieta ir apsvērt informējamo cilvēku loku. Lai arī kā jūs savu slimību slēptu, cilvēki palaikam izjūt urdošu nepieciešamību pusčukstus apmainīties vārdiem par šo šausmīgo ziņu. Tad jau labāk spēlēt atklātu spēli ar nosacījumu, ka jūs pats un jūsu tuvinieki esat tam gatavi. Citās bloga sadaļās stāstīšu par to, kā runāt par savu slimību.

Varbūt aiziet pie cita ārsta?

Jā, protams, ja vien uzskatāt par nepieciešamu un iespējamu, noteikti parunājiet vēl ar kādu citu speciālistu. Citviet to sauc par otru viedokli. Tas nebūt nenozīmē, ka jūs neuzticaties savam ārstam. Visticamāk, arī otrs ārsts teiks jums kaut ko līdzīgu, tikai citiem vārdiem. Tas savukārt jums nostiprinās pārliecību un uzticēšanos ārstniecības plānam. Taču var gadīties, ka otrs ārsts, vairāk iedziļinoties jūsu kopējās veselības problēmas, saskatīs kaut kādus riskus piedāvātajai terapijai. Katrā ziņā jums noteikti nevajag kautrēties prasīt citu viedokli, īpaši situācijās, kad, dažādu iemeslu dēļ, jums neveidojas laba komunikācija ar savu ārstējošo ārstu. Latvijā onkologi sastopami vairākās ārstniecības iestādēs.

Varbūt aiziet pie ekstrasensa?

Vēlme pamēģināt ekstrasensu un citu netradicionālās medicīnas pārstāvju pakalpojumus sakņojas neticībā tradicionālajai medicīnai, kā arī daudzos mitoloģizētos priekšstatos par ļaundabīgiem audzējiem un to ārstēšanu (ķirurģija sakropļo, stari – sadedzina, ķīmija – indē). Jo zinošāks jūs būsiet par savu slimību, un, jo vaļsirdīgāk būsiet spējis izrunāties ar savu ārstu, jo mazāk jūs tirdīs domas par kaut ko pārdabisku, pārmedicīnisku vai vienkāršiem ārstiem svešu un nezināmu.

Vislielāko ļaunumu jūs pats sev nodarīsiet, ja, braukājot no viena ekstrasensa pie cita, izmēģinot kādu ieteikto metodi un nomainot to pret citu, jūs iekavēsiet diagnozes precizēšanu un ārstēšanas sākšanu.

Tas, ka zemapziņā jūs esat gatavs noticēt brīnumam, ir normāli. Tā ir mūsu dzīvotgriba un cerība, kas uztur šo aizrautīgo paļāvību kaut kam, ko zinātne nevar izskaidrot. Galu galā mūsdienu medicīna nav visspēcīga un cilvēka iztēlē allaž paliek vieta arī kaut kam ārpus mūsu apziņas. Ja jūs stingri turieties pie ārsta noteiktā terapijas plāna, to nepārkāpjot, tad netradicionālie ieteikumi kā papildus metodes jums nekaitēs. Vēzis ir pārāk nopietna slimība, lai to uzticētu nespeciālistam.

Comments are closed.