Diagnoze – vēzis [2]

Diagnoze – vēzis [2]

Kā lai es kādam to stāstu?

Ar ko lai sāk? Vienkārši ar to, ka, jūsuprāt, kaut kas nav kārtībā ar jūsu veselību. Ka tādēļ esat griezies pie ārsta un jums ir nozīmēti dažādi izmeklējumi, tostarp tādi, ar kuru palīdzību iespējams pārbaudīt, vai neesat saslimis ar vēzi. Latvijā šobrīd darbojas Zaļais koridors, kura mērķis ir paātrināt izmeklējumu veikšanu, lai apstiprinātu vai noliegtu vēža diagnozi. Tad tā arī sakiet, es šobrīd soļoju pa Zaļo koridoru. Visticamāk, jūsu sarunbiedrs attrauks, ka tie ir nieki (kas jums nāk prātā!). Viņš tā saka, ka ir uztraucies. Taču centieties saglabāt aukstasinību. No vēža mēs neviens neesam pasargāti, un jūs vienkārši vēlaties rūpīgāk pārbaudīt savu veselību. Iespējams, nāksies iztirzāt kādus gadījumus ar kopīgiem paziņām – vēža slimniekiem. Protams, tā nebūs patīkamākā saruna, taču ļoti reāla. Jums šai brīdī tā pat būs piemērotāka par uzspēlētu optimismu: “Kādas muļķības, tev nekāda vēža nav! Ko āksties! Liecies mierā!”. Patiesībā tas ir jūsu sarunbiedra šoks un noliegums, jo arī viņš ir ļoti satraucies par gaidāmo rezultātu.

Atcerieties, ka jūsu nomāktības pamatā šobrīd ir neziņa. Tā biedē vairāk par jebkuru patiesību, lai arī cik traģiska tā būtu. Centieties koncentrēties domai, ka jūsu uztraukuma pamatā ir neziņa. Tikai tad, kad izmeklēšana būs pabeigta, jūs uzzināsiet galīgo spriedumu. Tieši to arī sakiet saviem tuviniekiem. Ticiet viņu patiesajām raizēm par jums! Jūsu vaļsirdīga izrunāšanās ir abpusēji ļoti ļoti nepieciešama.

Vai man ir jāmirst?

Pretēji tautā stabili iesakņojušamies mītam par vēzi kā obligāti nāvi nesošu slimību, mūsdienās tā nemaz nav. Ļoti daudzos gadījumos vēzi var sekmīgi ārstēt arī ielaistos gadījumos. Daļā gadījumu vēzi ir iespējams izārstēt pat pilnībā. Proti, slimība paliek kā nepatīkams gadījums pagātnē, bet vēlāk līdz mūža galam vairs neatkārtojas. To mēs saucam par pilnīgu izārstēšanu, un tā iespējamai lielai daļai pacientu ar I un II stadijas audzējiem. Tiesa, audzēji ir ļoti atšķirīgi, un šo apgalvojumu nevar viennozīmīgi attiecināt uz visām lokalizācijām. Tāpat lielai daļai pacientu ar III un pat IV stadijas audzējiem iespējams būtiski pagarināt kvalitatīvu dzīvi. Cilvēki bieži vien saskumst, izdzirdot šādu perspektīvu, jo pilnīgi visi bez izņēmuma cer uz izārstēšanās brīnumu. Diemžēl pēdējā laikā jaušams ļoti intensīvs spiediens no farmācijas industrijas puses, piedāvājot tā saucamās dzīvību glābjošās zāles, kas atgriezīs bērniem vecākus, vecākiem – bērnus un ļaus dzīvot teju vai ilgi un laimīgi. Taču dzīvē tā diemžēl nenotiek, pat par ļoti lielu naudu nē. Saviem pacientiem parasti šādos brīžos saku apmēram tā: “Cerēsim, ka iespējami ilgi viss būs labi, taču būsim gatavi arī sliktākam scenārijam”. Daļa par šādu atbildi jūtas vīlušies. Tas ir saprotami, jo kas tad tas par dakteri, kas nevar izārstēt. Taču vēzis diemžēl ir tāda slimība, kur mēs nevaram dot nekādas garantijas. Prognoze šiem pacientiem ir vismainīgākā slimības daļa. To ietekmē gan slimības lokalizācija, gan procesa izplatība, terapijas iespējas un audzēja reakcija uz pielietoto ārstēšanu, pacienta veselības stāvoklis, blakusslimības un citi faktori, tai skaitā arī psihoemocionālie. Savukārt skaļie saukļi par inovatīvajiem medikamentiem, kurus mūsu valsts saviem iedzīvotājiem neiekļauj kompensējamo zāļu sarakstā, ir kā medus maize izārstēties alkstošiem. Cilvēki ir gatavi uz visu – pārdot māju, zemi, citus īpašumus, lai tikai tiktu pie kārotās devas. No pacientiem dzirdu, ka ārsti pat iesaka viņiem griezties pie ziedotājiem, lai sadabūtu naudu. Turklāt sevišķi lielu naudu, kas praktiski nevienam Latvijas pilsonim nav pa kabatai. Bet vai par to būtu jāsatraucas? Nē! Neesmu lasījusi nevienu oficiālu ziņojumu, ka šie jaunie, inovatīvie līdzekļi kādu no vēža metastāžu vai plašas izplatības stadijā būtu izārstējuši. Ļoti nelielai daļai – nedaudz pagarinājuši dzīvi dažu mēnešu robežās. Turklāt daudzi no tiem ir ļoti toksiski un ar sliktu panesamību.

Savukārt mokošo sūdzību un simptomu ārstēšana pašu slimību tieši neietekmē bet var pagarināt dzīvi un galvenais uzlabot tās kvalitāti. Šodien tuvu 100% ir iespējams mazināt sāpes, šķebināšanu, vemšanu vai citus mokošus simptomus. Industriju vairāk interesē peļņa, nevis pacientu liktenis. Padomājiet, kas notiks pēc tam, kad dārgais līdzeklis vairs nepalīdzēs vai vispār izrādīsies, ka konkrētam cilvēkam tas nav efektīvs? Jā, tiks saražoti nākamie medikamenti par vēl dārgāku cenu. Pacientam ciniski pateiks, ka mūsdienu medicīnas iespējas nu beidzot ir izsmeltas, kā tas diemžēl notiek ne tikai Latvijā. Taču palīdzēt var vienmēr. Tiesa, ne vienmēr iespējama stacionāra vai pat dienas stacionāra palīdzība, taču ģimenes ārsti kļūst arvien zinošāki audzēju simptomātiskajā terapijā. Turklāt vienmēr taču ir iespēja konsultēties ar onkologu vai paliatīvās aprūpes speciālistu.

Vēzis, tāpat kā jebkura smaga hroniska slimība, cilvēku nevilšus mudina uz eksistenciālām pārdomām. Jūsu nākotne pēkšņi kļuvusi neskaidra un pat apdraudēta. Dzīves līnija no taisnes pēkšņi ir kļuvusi par nogriezni ar apjaušamām beigām. Tas prasīs laiku, iekams apradīsiet ar šīm domām. Tādēļ, jo vairāk skaidrības jūsu priekšstatos par šo slimību un to, kas jūs sagaida, jo mazāk nemotivēta satraukuma tas jums radīs.

Kāpēc ar mani tā ir noticis?

Dusmas, aizvainojums, naids, milzīgas netaisnības un pāridarījuma sajūtas ir tās, kas plosa jūsu dvēseli, uzzinot vēža diagnozi. Šis sajūtas nevar palikt apslēptas apkārtējiem. Jūsu attieksme pret cilvēkiem ir mainījusies (varbūt jūs pats nemaz to nejūtat), jo viņi, raug, ir veseli, viņus nekas neapdraud, viņiem nekas nesāp – viņiem nav vēža, bet jums ir. Šīs sajūtas jums ir pat grūti izklāstīt saviem tuviniekiem, un arī tas jūs papildus ērcina. Sirds dziļumos jau jūs neesat mainījies, tikai jaunie spēles noteikumi uzspiež savu zīmogu jūsu emocijām un rīcībai. Jums jāsaprot, ka tikko jūs spēsiet par šīm sajūtām ar kādu izrunāties (tuvinieks, ārsts, psihoterapeits vai psihologs), jums kļūs vieglāk. Tiesa, tas var prasīt laiku. Gan jums pašam tam jānobriest, gan var gadīties, ka jūsu tuvinieki vēl nav gatavi jūs uzklausīt. Neļaunojieties tāpēc uz viņiem. Arī viņi šobrīd ir dziļi nelaimīgi, ne tikai tāpēc, ka jums ir vēzis, bet arī tāpēc, ka paši nezin kā īsti rīkoties, ko teikt. Daži pacienti man ir teikuši, ka zināmu atvieglojumu gūst rakstot dienasgrāmatu un uzticot papīram visas savas ciešanas. Citiem palīdz skaļa raudāšana un kliegšana vienatnē. Taču apkampieni un izraudāšanās no sirds pie sev tuvu cilvēku krūtīm var mazināt spriedzi un veicināt tālāku – vārdisku kontaktu.

Atcerieties – vēzis nav sods par jūsu agrākām dzīves gaitām, ļaunām domām vai citu atriebība. Ar vēzi slimo arī ļoti mazi bērni, kuri, jādomā, tiešām nevienam nekā ļauna nav paspējuši izdarīt. Jūsu slimība ir nelaime, nevis netikums, un jums nav jājūtas vainīgam ne savā, ne savu tuvinieku, ne citu cilvēku priekšā. Pārdzīvojums par to, kas notiks ar jūsu vecākiem, bērniem, māju vai uzņēmumu ir pamatots. Taču šī slimība jums dod arī laiku, lai daudz ko izrunātu, sakārtotu, izlīgtu un atvadītos. Kādam varbūt šīs pēdējās frāzes liksies nepieņemamas, taču tās ir reālas un patiesas. Daudzi pacienti man ir teikušu, ka, kopš ir sakārtojuši savas lietas, viņi daudz mazāk raizējas par to, kas būs pēc tam. Atceros, reiz pavadīju kādu pareizticīgo mācītāju pie pacienta un viņa vārdus atceros vēl šodien: “Jūsu pacienti var būt laimīgi, ka viņiem ir dota iespēja atvadīties, daudziem citiem slimniekiem un pēkšņi mirušiem tādas nav”. XV gadsimta Ars moriendi jeb māksla nomirt (Tractatus artis bene moriendi), ir unikāls ceļvedis aiziet, ko derētu palasīt arī mūsdienu ārstiem, pacientiem un tuviniekiem.

Comments are closed.