Diagnoze – vēzis [1]

Diagnoze – vēzis [1]

Reizēm jūs pārņem vēlēšanās, kaut varētu no tā visa aizbēgt, izgaist, atslēgties, aizmirst kā nebijušu! Doma par vēzi jums nav pieņemama. Tad varbūt labāk to nemaz nezināt. Jūsos cīnās it kā divi es – viens, kas stoiski vēlas uzzināt visu patiesību par savu slimību, un otrs es, kas labprātāk to nezinātu, noliegtu, apšaubītu, tai neticētu. Šis otrs es ir jūsu dzīvotgriba – jūtas, kas saprāta žogam kāpj pāri. Noliegums ir dabiska jūsu reakcija uz šokējošo ziņu un tas, kas it kā aptur laiku, ļaujot pārdomāt notikušo.

Izmeklēšana tūlīt būs pabeigta…

Izmeklēšanas laikā jūs vairāk vai mazāk saspringti gaidāt katru analīžu rezultātu, vērīgāk nekā parasti ieklausāties ārsta piezīmēs un pat visnotaļ nenozīmīgos ieteikumos. Jūsu iztēle ir sakāpināta līdz maksimumam, un tas ir normāli, jo jūs gaidāt spriedumu. Jūsu intuīcija it kā brīdina, ka kaut kas nav kārtībā, tikai tas, cik nopietna ir šī nekārtība, būs atkarīga no izmeklējumu rezultātiem. Šai laikā (un tās parasti ir vairākas dienas līdz diagnozes uzzināšanai) jūs esat izklaidīgs, nespējat koncentrēties darbam, esat ērcīgs, viegli aizkaitināms. Jūs it kā dzīvojat paralēlā dimensijā, darbojaties tādā kā autopilotā, kad prāts ir daļēji atslēdzies, jo risina citas – eksistenciālas problēmas. Jums gribas raudāt, vai tieši pretēji, jūs ar neparastu centību un lielu aizrautību metaties dažādos darbos, lai atslēgtos.

Tas, ka jūs esat uztraucies, ir normāli. Ikviens cilvēks šādos apstākļos ir uztraucies un tāpēc nebūtu dēvējams par histēriķi vai nervu kamolu. Jūsu uztraukumam ir ļoti skaidrs iemesls. Tās nav iracionālas, bet ļoti konkrētas bailes. Tādēļ jo svarīgi tieši šajā laikā dalīties ar kādu sev tuvu cilvēku. Tam nav obligāti jābūt ģimenes loceklim. Taču tam noteikti ir jābūt cilvēkam, kas ir gatavs jūs uzklausīt, pat neko būtisku nepasakot.

No savas pieredzes zinu, ka pacienti izmeklēšanas periodā izturas ļoti dažādi. Ir tādi, kas jau nojauš par ļauno slimību un tagad gaida tam apstiprinājumu. Nereti pacientam ir nozīmēti izmeklējumi citu veselības problēmu dēļ un aizdomas par ļaundabīgu audzēju, tā teikt, ir burtiski kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ir arī tādi pacienti, kas apzināti sev vien zināmu iemeslu dēļ ir kavējušies ar ārsta apmeklējumu un tagad jūtas tādi kā vainīgi (arī izmisuši un dziļi nožēlojoši), ka paši ir ielaiduši slimību. Taču, lai kādas arī nebūtu jūsu domas un pārdzīvojumi, jums ir vajadzīga saprotoša, empātiska un nomierinoša saruna. Tas var būt jūsu ārsts, tuvinieks, ģimenes loceklis vai draugs. Cilvēki parasti slēpj faktu, ka šobrīd izmeklējas. Pa daļai tāpēc, ka joprojām netic, ka tas varētu būt vēzis un ko tad taisīs lieku trauksmi. Savukārt tiem, kuri īsti nojauš savu slimību, ir tādas kā bailes un arī mazliet kauns to kādam teikt.

No pieredzes zinu, kā šādās reizēs palīdz dienasgrāmatas rakstīšana. Pat ja visu lapaspusi aizpildāt ar vienu vārdu – ārprāts, tas nevar būt, šausmas un tamlīdzīgi. Šajā brīdī ir ļoti svarīgi savas bailes, satraukumu un izmisumu dabūt no sevis ārā. Dažiem palīdz raudāšana, citiem kliegšana. Kāda vecāka kundze man stāstīja, kā, aizgājusi mājās, viņa savas šausmīgās ziņas stāstījusi savam sunītim… Meklējiet kādu, kam paraudāt uz pleca, kam izteikt savas sāpes, bailes un izmisumu!

Man pateica diagnozi…

Savā onkoloģes prakses laikā esmu pieredzējusi būtisku paradigmas maiņu no diagnozes slēpšanas Padomju Savienības laikā līdz pilnīgai atklātībai mūsdienās, palaikam joprojām zvalstoties pa daļējas taisnības un puspatiesību grambām. Padomju laikos uzskatīja, ka diagnozes teikšana lieki traumēs pacientu. Kā nosacīta palieka no tiem laikiem ir onkoloģiskās diagnozes rakstīšana latīņu valodā (bieži ļoti kroplā veidā), lai, tā teikt, neblieztu uzreiz kā ar āmuru pa pieri. Pacientus un tuviniekus tas bieži mulsina. Vairumā valstu, kur esmu pabijusi, diagnozes raksta tās valsts valodā, arī onkoloģiskās. Šobrīd tā vairs nav izšķiršanās starp teikt un neteikt. Būtiski ir – kā to pateikt. Tas savukārt lielā mērā ir atkarīgs no ārsta personības, empātijas, vēlmes to darīt iespējami saudzīgāk un iejūtīgāk, taču neslēpjot patiesos faktus par slimību un tās izplatību.

Latviešu valodā mums ir vairāki vienādas nozīmes sinonīmi kā slimību saukt – vēzis, ļaundabīgs audzējs, onkoloģiska slimība (nevis saslimšana, kā bieži raksta un runā mūsu sabiedrībā). Savukārt tādi apzīmējumi kā karcinoma, neoplastisks process, neoplāzija, malignitāte, nelāgs veidojums, sliktas šūnas ir tikai tās pašas vēža diagnozes aizplīvurotāki ekvivalenti. Taču pacients nereti tos uztver savādāk: “Dakteris teica neoplāzija. Varbūt man vēža nemaz nav”. Cilvēks gatavs pieķerties jebkuram salmiņam, kas viņu noturētu virs ūdens.

Tātad iesaku saņemties un, ja jums diagnoze nav skaidra, tieši tā arī pajautāt: “Vai tas ir vēzis?”. Iespējams, ar šo savu jautājumu jūs palīdzēsiet arī ārstam lauzt neērtības ledu un izteikties saprotamāk. Mūsdienās diagnozes slēpšana attaisnojama vien gadījumos, ja pacienta fiziskais un psihiskais stāvoklis ir tāds, ka šī atklāsme viņam neko nepalīdzēs, lai izšķirtos par to vai citu terapijas metodi vai aprūpes modeli.

Kāpēc ir svarīgi zināt savu diagnozi?

Lai cik nepieņemami pirmajā brīdī tas liktos, jums labāk tomēr būtu zināt savu diagnozi. Savas slimības apziņa, no vienas puses, jūs it kā izsit no garīgā līdzsvara. Taču, no otras puses, jo vairāk jūs uzzināsiet par savu stāvokli, ārstēšanas un dzīvesveida maiņas iespējām, jo ar lielāku izpratni pieņemsiet jums piedāvāto ārstēšanu un vērīgāk pats varēsiet sekot savām sajūtām. Jūs jutīsieties drošāks un pārliecinātāks par sevi. Nekas tik ļoti nenomāc cilvēku kā neziņa un neorientēšanās sevī dzīvībai izšķirošos brīžos.

Vēža diagnoze ir tie vēsturiskie grieži, kas jūsu dzīves gājumu turpmāk sadalīs divās daļās – laikā pirms un laikā pēc slimības atklāšanas. Tādēļ esiet drosmīgi un nekautrējieties uzdot jūs interesējošus jautājumus. Piemēram, vai man ir vēzis, cik plaši tas šobrīd ir izplatījies, kādas ir ārstēšanas iespējas, kādas ir to nevēlamās blaknes un kas būtu vispiemērotākais risinājums man? Tie ir jautājumi tikai ievadam. Slimības gaitā tādu radīsies vēl vairāk. Iesaku uzrakstīt savus jautājumus uz lapiņas un nākamreiz pajautāt.

Iet pie ārsta vienam vai ņemt kādu līdzi?

Viss atkarīgs no jums, jūsu temperamenta, tuvinieku un paziņu loka, jūsu attiecībām ar sev tuviem cilvēkiem, jūsu rakstura, audzināšanas, paļāvības un spējas uzticēties. Brīdī, kad tieši vai aplinkus tiksiet informēts par savu diagnozi, jūs visvairāk ilgosieties (lai arī kā to varbūt censtos noliegt) pēc kāda, kurš šai mirklī justos ne mazāk satriekts kā jūs pats. Ilgosieties pēc tuva cilvēka sev aiz muguras, stirpā pleca, īpaši, ja viņš jums un jūs viņam esat īpaši nozīmīgi. Tādēļ svarīgi, lai kāds cilvēks zinātu par jums un jūsu slimību jau no paša sākuma.

Man ļoti patīk, ja pie ārsta atnāk pacients, un līdzi kāds viņam svarīgs cilvēks. Ne vienmēr tas ir ģimenes loceklis. Tas tikpat labi var būt draugs vai darbabiedrs. Ja šis cilvēks ir gatavs jūs pavadīt pie ārsta, tas nozīmē, ka arī jūs viņam neesat gluži vienaldzīgs. Tā ir ļoti būtiska apziņa, ka neesat viens. Jo, kā māca latviešu sakāmvārds, – “Dalīta bēda ir pusbēda”.

Comments are closed.