Slimības uztvere

Slimības uztvere

Nereti runājot ar pacientiem, man rodas sajūta, ka mēs katrs runājam savā valodā. Tāpat arī kolēģi palaikam žēlojas, ka nevarot saviem pacientiem neko iestāstīt. Viņi spītīgi turās pie sava – netic, apšauba, uzdod neērtus jautājumus, bet tas traucē ārstniecības procesu. Kāpēc tas tā notiek, un vai tur ir iespējams kaut ko mainīt?

Slimums un slimība

Slimība – tie ir izmainīti laboratoriskie vai citu izmeklējumu rādītāji, noteiktas sūdzības un simptomi, kas raksturo kādu vairāk vai mazāk precīzi definējamu stāvokli. Slimums – tā jau ir neveselības sajūta, satraukums, ka ar veselību kaut kas nav kārtībā, bailes no kaut kā ļaunāka. To daudz lielākā mērā nekā pašu slimību iespaido arī psiholoģiski, sociāli un pat ekonomiski faktori (cilvēks pārdzīvo, vai spēs samaksāt, vai pietiks līdzekļu turpmākajam). Piemēram, klasiska slimība bez slimuma ir arteriālā hipertensija (paaugstināts asinsspiediens). Cilvēkam iespējams jau kādu laiku ir paaugstināts asinsspiediens (izmērāms lielums), taču viņš to nejūt kā veselības traucējumu. Nav nekādu īpašu sūdzību vai simptomu. Tā notiek arī ar lielāko daļu onkoloģisko slimību, kad varbūt jau gadiem vēzis kaut kur iekšā ir, bet neveselības sajūtu nerada. Savukārt spilgts piemērs slimumam bez slimības ir hipohondrija, arī kancerofobija, kad cilvēks patiešām nejūtas vesels un ir par to satraucies, bet nekādi izmeklējumi konkrētu slimību neatklāj.

Novērots, ka vismaz trešdaļā gadījumu pacienti, kuri apmeklē ārstu ir satraukušies (ko rādīs izmeklējumu rezultāti?) vai nomākti (ja nu izrādīsies, ka slimība pasliktinās?). Apmeklējot onkologu, bažīgums vērojams pat vēl biežāk. Arī gadījumos, kad man ir patiešām priecīgas ziņas pacientam (audzēja izmēri samazinājušies, analīzes uzlabojušās) – viņu acīs redzu šaubas, tādu kā neticību. Taču, ārstējot slimību un dziedinot slimumu, mēs mazinām pacienta satraukumu un/vai nomākumu. Tādējādi pacientam tīkama (pieņemama) ārstēšana nav iespējama bez dziedināšanas pievienotās vērtības. Mēs slimību ārstējam – veicam operāciju, apstarojam, dodam zāles. Taču verbālā komunikācija ir tā zelta atslēdziņa, kas ved uz pacienta apmierinātības kambariem. Galu galā, kam tad mēs tā pūlamies – kaut kādiem formāliem pārskatiem, kuros apkopots uz terapiju reaģējošo skaits, nodzīvotie mēneši vai tomēr uz pacientu un viņa vēlmju un vajadzību apmierināšanu.

Kā slimību uztver ārsts?

Ārstam slimība ir kaut kas akadēmiski pareizi definēts ar konkrētiem ierosinātājiem, slimības attīstības niansēm (patoģenēzi), gaitu, reakciju uz terapiju, prognozi un iznākumu. Slimība ir process, ko iespējams novērtēt un kontrolēt, ievērojot klīniskos simptomus, kā arī veicot analīzes un izmeklējumus. Izvēloties terapijas stratēģiju un taktiku, ārsts vadās pēc jaunākajiem sasniegumiem medicīnā, pierādījumos balstītām atziņām, vadlīniju ieteikumiem, nevis pēc pacienta sajūtām un savas intuīcijas. Un pat ne pēc savas pieredzes! It kā pacients būtu kā tāda dzīvā mašīna – atrodi defektu un izlabo to ar iespējami jaunākām tehnoloģijām! Pat savā starpā pārrunājot kādu konkrētu gadījumu, mēs bieži vien neviļus sakām – tā jaunā meitene ar to ielaisto kuņģa vēzi, vai tas bārmenis ar plaušu vēzi, barības vads ceturtajā palātā pie loga un tamlīdzīgi. Nonākot medicīniskajā pasaulē, pirmais, ko pacients zaudē, ir sava identitāte. Viņš automātiski kļūst par konkrētu slimības gadījumu un tieši tā arī tiek uztverts, ārstēts un analizēts. Dzīve ir kļuvusi ļoti steidzīga, tehnoloģiski niansēta, algoritmu pārņemta tā, ka melodramatiskām atkāpēm te vairs nav vietas. Ja studiju gados mani mācīja, ka rūpīgi ievākta anamnēze (slimības vēsture) ir puse no diagnozes, tad tagad šo mūžseno ārsta darbarīku – sarunu – jau pakāpeniski aizstāj jaunākās tehnoloģijas. Jo īpaši onkoloģijā, kur diagnostika spērusi tik plašu soli, ka teju vai visu iespējams mazāk vai vairāk precīzi ieraudzīt un pārbaudīt. Kas zina, varbūt nākotnē klonēsim tādas cilvēku ciltis, kuras ar vēzi neslimos un onkoloģijas problēma beidzot būs uz visiem laikiem atrisināta. Taču līdz tam vēl tālu.

Kaut arī Latvijas Ārstniecības likuma 38. pants paredz, ka savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu, šo likumisko brīvību nereti ierobežo dažādi vietēja mēroga nosacījumi kā arī bailes no tiesvedības, ja kaut kas būs izdarīts, tā sakot – pret straumi. Onkoloģijā, diemžēl, ne viss ir zelts, kas spoži spīd medicīnisko tehnoloģiju jomā (medikamentus ieskaitot), bet, ja vēl klibo arī komunikācija ar pacientiem un tuviniekiem, tad gan situācija nereti var izvērsties gaužām bēdīga.

Ārstu nereti aizvaino pacienta neuzticēšanās viņam, citu viedokļu meklēšana, būtiskas informācijas slēpšana. Piemēram, to, ka pacients jau lieto kādus citu netradicionālu metodi, kas nevienmēr ir labi savienojama ar konvencionālām iespējām. Skumji, ja pacients kļūst par vidutāju kaut kādai personīgai ārstu savstarpējai nepatikai. Tad viņš cieš dubultā, jo zaudē ticību gan vienam, gan otram. Latvija ir maza valsts, un onkologu mums ir tik, cik ir. Taču jebkuram cilvēkam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums konsultēties ar citu ārstu, ja viņa informatīvās vēlmes netiek apmierinātas vai arī nav izveidojies labs kontakts ar ārstējošo ārstu.

Kā slimību uztver pacients

Pacientam savukārt slimība ir ne tikai organisma, bet arī indivīda sava veida dzīves kārtības sajukums. Kaut kas ir izgājis no sliedēm. Tas satrauc. Pacienta apmierinātība ar nozīmēto terapiju sakņojas viņa pārliecībā, ka saņem to labāko, ir tapis uzklausīts un saprasts. Pacienti lielākoties uzticas savam ārstam, taču kaut nedaudz vēlas būt šai procesā iesaistīti. Pacienti nereti jūtas nenovērtēti kā cilvēciskas būtnes, ja pret viņiem izturas kā pret kārtējo medicīnisko gadījumu.

Esmu novērojusi, ka ir tādi pacienti, kas atnāk uz vizīti vairāk vai mazāk sagatvojušies – ir sapratuši savas slimības izrakstus. Tie var būt dažādi dokumenti: morfologa slēdziens, kaut kādu izmeklējumu rezultātu apraksts, dažkārt pat ar visām bildēm, analīžu izdrukas un tamlīdzīgi. Šie slimnieki paši, vai ar tuvinieku piesaisti, ir lasījuši populārzinātniskus vai pat īsti profesionālus rakstus par savu slimību, pat iekārtojuši dokumentu mapes ar saviem izrakstiem un informāciju no dažādiem avotiem. Man ļoti patīk saruna ar šādiem cilvēkiem, jo mums ir par ko diskutēt – viņiem ir jautājumi, man – atbildes. Pat, ja viņu uztveres antenas ir uzstādītas alternatīvā pola virziena, ar viņiem vienmēr ir iespēja runāt, paskaidrot, pārliecināt. Mazāk informēti cilvēki prasa pilnīgi citu pieeju un izklāsta līmeni. Taču arī viņi gaida sev saprotamu skaidrojumu – kāpēc, kā, vai tiešām, cik ilgi un tamlīdzīgi. Arī šie cilvēki kļūst par patīkamiem sarunbiedriem, jo ar laiku, izprotot savas slimības dabu, viņi daudz aukstasinīgāk pieņem arī medicīnas iespēju robežas, nepārtaucot interesēties par to, ko vēl viņu labā iespējams darīt.

Strādājot ar pacientiem vasaras nometnēs esmu ievērojusi vēl kādu fenomenu – informatīvajam vakuumam nav noilguma. Pacients var nodzīvot gadiem ilgi un turpināt bažīties par lietām, kas viņam nav izskaidrotas jau pašā sākumā. Iracionālas (nepamatotas) bailes ir tās, kas cilvēku grauj vissmagāk. Sīkāk es par to runāšu sadaļā – mans slimības izraksts jeb kā neapmaldīties tulkojumā. Taču cenšos to uzsvērt katrā mūsu tikšanās reizē – ja jums ir kaut kas neskaidrs, satraucošs vai biedējošs – prasiet to savam ārstam, izmantojiet šo nometni kā iespēju ne tikai uzzināt, bet arī dalīties savā personīgajā pieredzē. Jautājumu un neskaidrību parasti ir ļoti daudz….

Interesanti, ka pastāv kaut kāds abpusējs robežu nepārkāpšanas likums. Pacients domā, ka gan jau ārsts visu svarīgo ir pateicis. Ja viņš pats kaut ko nav sapratis, tā ir viņa (pacienta) vaina un neērti par to vēlreiz jautāt. Savukārt ārsts nodomā – hm, ja jau viņš neko neprasa, tātad viņam viss ir skaidrs. Ko nu es ar lieku informāciju uzbāzīšos. Dažkārt uztraukums mēdz izspēlēt ar ārstu nelāgu joku un, vēlēdamies paspīdēt ar savu erudīciju un kompetenci, viņš sāk stāstīt pārāk daudz. Tas pacientu vēl vairāk samulsina, jo medicīniskais žargons viņam mēdz būt svešs un nesaprotams. Taču biežāk pacienti sūdzas, ka ārsts ir steidzīgs, nevaļīgs, teju vai dusmīgs, ja kāds sāk uzdot pārāk daudz jautājumu. Saviem pacientiem es nereti iesaku mājās lēnām visu pārdomāt un savus jautājumus uzrakstīt uz papīra loksnes. Nākamajā reizē A4 formāta lapa ir pierakstīta pilna. Taču atbildot uz 4. jautājumu, skatos, ka tiek svītrots arī 12., 18. un 26., jautājums, jo atbilde ir saņemta. Šāda jautājumu un atbilžu spēle padara daudz koncentrētāku vizītes saturu un sniedz acīmredzamu apmierinājumu pacientam. Pamēģiniet!

Comments are closed.