Kāpēc pacienti iet pie ārsta?

Kāpēc pacienti iet pie ārsta?

Jautājums pirmajā brīdī var šķist visai dīvains, taču, iedziļinoties niansēs, mēs varam saprast, kāpēc cilvēki nereti rīkojas tā, kā nu viņi mēdz darīt. Protams, ja cilvēkam ir jelkāda veselības problēma, agrāk vai vēlāk viņš pie ārsta aizies. Taču kā ir ar vēža slimniekiem? Izrādās – nedaudz savādāk. Ar pilnīgi citādām gaidām un emocionālo piesātinājumu vēža slimnieks iet uz kārtējām vizītēm, nemaz nerunājot par pirmajiem ārsta apmeklējumiem diagnozes precizēšanas laikā, pabeidzot terapiju, brīdī, kad konstatēta slimības atjaunošanās, gaidot kārtējo izmeklējumu rezultātus. Tādējādi pacienta vēlmi apmeklēt ārstu nosaka daudzi un dažādi apstākļi.

Aprūpes pieejamība kopumā un pacientam individuāli

Ja ārsts ir ērti pieejams tepat aiz stūra un nav jāgaida rindā, tad it kā visam būtu jābūt kārtībā. Latvijā, diemžēl, vērojama tendence, ka onkologi daļu pacientu pavada ar sakramentālo frāzi – turpmākā novērošana pie ģimenes ārsta, taču daļai iesaka pat neiet pie ģimenes ārsta, jo viņš taču onkoloģijas nianses nepārzina. Tieci nu gurds, kurš scenārijs labāks. Ģimenes ārsts it kā pacientu pazīst vispusīgāk un ir arī ērtāk pieejams, kamēr ar onkoloģisko aprūpi speciālistu pārraudzībā ir sarežģītāk – viens operē, cits staro un vēl dažkārt pat vairāki ārsti ordinē medikamentozo terapiju. Pie kura tad lai iet? Kurš tad īsti ir mans ārstējošais ārsts? Izrādās mūsdienu multidisciplinārās medicīnas paspārnē tāda sava ārsta vēža slimniekiem nemaz nav. Viens pārzin ķirurģiju, viens starošanas nianses, cits medikamentozo terapiju, bet pacienta lauku kopumā un visas ar šo slimību saistītās problēmas vairums attiecīgās jomas speciālisti tā īsti nemaz negrib vai nevar pārredzēt. Konsīlijs (dažādu jomu speciālistu – ķirurgu, radiologu, ķīmijterapeitu kopīga sapulce) lemj par terapijas stratēģiju un taktiku pirms izšķirošiem notikumiem – operācijas, apstarošanas, medikamentozās terapijas, pārejas uz paliatīvo vai simptomātisko aprūpi. Taču par ikdienišķākām slimības vai tās terapijas radītām problēmām pacientam bieži vien nav kam paprasīt.

Jā, mēs varam teikt, ka mūsu valstī slimniekiem brīvi pieejami ir viņu ģimenes ārsti un onkoloģiskiem pacientiem (kas jau paņemti uzskaitē) arī onkologi. Taču te sākas lielākā problēma – pieejamība indivīda līmenī. Respektīvi tāda pieejamība, no kuras pacients gaida sevis uzklausīšanu, nomierināšanu, padomu. Tā nav tikai vizītei atvēlētā laika (15 – 20 minūtes) problēma. Svarīgs ir saturs, ko mēs šai īsajā brīdī ieliekam. Latvijā pacientam tikt pie onkologa nemaz nav tik vienkārši. Pirmkārt, tāpēc, ka kopš 2009. gada ir likvidēta specialitāte onkologs un tās vietā radīta jauna – onkologs ķīmijterapeits (oncologist chemotherapeutist), kas būtiski sašaurina iespējamās konsultācijas tematisko spektru. To spilgti apliecina pēdējā laikā vērojamā tendence, ka pat bezcerīgi smagiem pacientiem, nesaprotamas atlases veidā, piedāvā nevis situāciju atvieglojošu simptomātisku vai atbalsta terapiju, bet gan visdārgāko, valsts nekompensēto inovatīvo terapiju, pat mudinot pacientus griezties organizācijā Ziedot.lv, jo zāļu dakteri paraksta tikai zāles. Paldies Dievam, ka ne visi. Otrkārt, arī ģimenes ārsti nereti samulst, jo gadās, ka no speciālistiem nav saņēmuši konkrētākus norādījumus par turpmāko rīcību savas kompetences robežās.

Terapijas efektivitāte vai neefektivitāte tautas acīs.

Tautas mutvārdu folklorai ir ne tikai dziļas saknes, bet arī plašs informācijas zaru tīklojums. Piemēram, pamēģini šo un, ja nepalīdzēs, pie ārsta vienmēr paspēsi. Vai arī – mazliet pagaidīšu, varbūt pāries. Vai – mana paziņa tūlīt kā radās problēma, aizskrēja pie ārsta un kur viņa ir tagad – kapos. Vēža stigmai sabiedrībā ir ļoti liela ietekme uz to, kā pacients rīkosies, kā viņu netieši stimulēs vai tieši otrādi – bremzēs ģimene, tuvinieki, draugi un viņu pieredze. Vai ies uz bezmaksas skrīningizmeklējumiem, vai atsauksies dažādām pārbaužu kampaņām, vai ies tūlīt pie ārsta, ja parādīsies kāda veselības problēma? Ja Latvijas plašsaziņas līdzekļi nepārtraukti tautu biedē ar to, ka mums taču nav dārgo labo inovatīvo zāļu, kas izārstēs, kāda var būt motivācija esošiem un potenciālajiem vēža slimniekiem kaut ko darīt, ja jau te nekā nav. Ja sabiedrībā pazīstami cilvēki publiski saka, ka emigrēs no valsts, ja viņiem atklās vēzi, jo te Latvijā labās dzīvību glābjošās zāles valsts nepērk un par saviem pacientiem negādā, bet tur – aiz robežstaba ir viss! Kāds naivums! Vēzi diemžēl pat par sevišķi lielu naudu izārstēt nevar. To rāda pasaules pieredze un bagāto, ietekmīgo cilvēku bēres, skumji piebilstot, ka nāves iemesls bijis vēzis. Bet farmācijas industrija savus miljonus grib dabūt par katru cenu… Taču empātiska aprūpe maksā nesalīdzināmi lētāk.

Kā konkrēto veselības problēmu uztver pats cilvēks?

Arī šis ir ļoti būtisks moments, kas var motivēt cilvēku iet pie ārsta, vai tieši pretēji – neiet. No savā praksē sastaptajiem galēji ielaistajiem vēža gadījumiem, pamatā tie bija ļoti inteliģenti un izglītoti cilvēki, tai skaitā arī mediķi. Kas notiek? Kāpēc viņi tā rīkojas? Nereti dzirdu sakām, ka vēzis sajauc galvu un cilvēks vairs nerīkojas racionāli, ir tāds kā nozombēts.

Pēdējā laikā saskaros arī ar turīgiem cilvēkiem no valstīm, kurās nav problēmu ne ar modernās medicīnas pieejamību, ne naudu inovatīvo līdzekļu iegādei. Paveras visai īpatnēja aina. Proti, visus šos pacientus ar diemžēl jau plaši izplatītu slimību nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Pirmie ir izmisušie, kas jau ir saņēmuši vairāku līmeņu pierādījumos balstītu, vadlīnijās akceptētu terapiju, bet slimība turpina progresēt. Viņi ir reizē vīlušies, samulsuši un zaudējuši uzticību medicīnas progresam un tagad ir gatavi pamēģināt jebko, tikai ne līdzekļus no ķīmijas un moderno zāļu arsenāla. Otra grupa ir citādi domājošie, kas jau no paša slimības sākuma ir atteikušies no konvencionālās terapijas un sekojuši viņiem vien zināmiem vējiem alternatīvās un komplementārās medicīnas plašumos. Daļa no viņiem atzina tikai operāciju, bet citas metodes nē. Citi pat atteicās no ķirurģiskas iejaukšanās. Starp viņiem protams bija gadījumi ar strauju slimības progresiju, bet saglabātu pārliecību, ka es tomēr rīkojos pareizi. Vislielākais pārsteigums man bija pacienti, kuri jau vairākus gadus lietojuši visu ko, bet ir dzīvi un pat ar labu dzīves kvalitāti. Jā slimība viņos ir, taču arī daudzu valstu statistiskie dati rāda, ka ir neliela daļa pacientu, kuri pat IV stadijā nebūt nenomirst pirmo piecu gadu laikā. Kāpēc tā? Kas viņos ir tik atšķirīgs, no tiem, kuri pat ar I stadijas audzēju nomirst piecu gadu slieksni pat nesasniedzot. Tā ir onkoloģijas vislielākā mīkla. Tas būtu kā izbērt tūkstošdaļīgu puzli (saliekamu bildīšu mīklu) uz grīdas un sameklēt tur attēlotā jūras krasta vienu konkrētu gliemezīti. Diemžēl instrumentu, kā atpazīt šos pacientus joprojām nav. Tādēļ savus pacientus tomēr cenšos pārliecināt par konvencionālās medicīnas priekšrocībām, līdz brīdim, kamēr saprotu, ka terapijas risks daudzkārt pārsniedz pozitīvo ieguvumu. Mēģinu izzināt, kāpēc viņiem ir tādi aizspriedumi. Jāsaka, atbildes parasti ir ļoti adekvātas. Piemēram, sieviete ar krūts vēzi paniski baidījās un bija gatava atteikties no ķīmijterapijas (kaut tā viņai pilnīgi noteikti bija vajadzīga) tādēļ, ka …. pirms vairākiem gadiem ķīmijterapijas laikā nomirusi viņas māsa, kurai bija olnīcu vēzis. Visnotaļ racionāls skaidrojums, vai ne? Vai pajauns cilvēks ar zarnu vēzi baidās no operācijas, jo kā tad viņš pēc tam pakakās un to maisiņu viņš pilnīgi noteikti sev nevēlas. Šādās situācijās tā ir gara un sarežģīta saruna ar pacientu un viņa tuviniekiem, kuriem arī pa laikam ir neviennozīmīgi vērtējama loma pacienta motivēšanā.

Mana pieredze rāda, ka, ja pacients netic un kategoriski iebilst kādai terapijas metodei, tad diemžēl tā arī viņam nestrādā. Pacients, pat ja ir pierunāts, sūdzas par sliktu panesamību, patvaļīgi pārtrauc lietot zāles, neievēro citus ārsta norādījumus. Piemēram, uz manu jautājumu, vai jūs šobrīd lietojat tamoksifēnu (medikaments krūts vēža ārstēšanai), esmu saņēmusi pat visai kuriozas atbildes – ko jūs dakter, tai lapiņā (zāļu instrukcijā) bija sarakstītas tādas šausmu lietas, vai arī – nu es drusku padzēru, jūtos labi, kam man sevi turpināt indēt ar kaut kādām zālēm. Ārsts bieži vien par šiem sānsoļiem nemaz neuzzina, ja tieši par to nevaicā. Līdzestība jeb apzināta darbošanās vienā virzienā ar ārstu un visu viņa priekšrakstu ievērošana ir iedragāta, un šie noteikti nebūs konvencionālās terapijas veiksmes stāsti. Visās šajās situācijās atslēgvārds ir ārsta komunikācija ar pacientu, viņa iedrošināšana, pārliecināšana, informēšana, kas nekādi citādi nav realizējama kā tikai caur verbālo saziņu.

Kā konkrēto veselības problēmu uztver apkārtējie?

Cilvēks nebūt nav vientuļa sala. Arī tie nē, kas it kā dzīvo vieni. Dažādas veselības problēmas nudien ir biežākais sarunu temats viesībās, paziņu lokā, ar kaimiņu vai nereti pat ar pilnīgi svešu cilvēku. Un visiem šiem sastaptajiem cilvēkiem ir viedoklis. Taču vēzis nav tā slimība, ar kuru kāds labprāt dalītos. Tās nav iesnas, apendicīts vai sāpīgas mēnešreizes. Par vēzi sačukstas! Par vēzi runā aplinkus, metot slepenus skatus upura virzienā. Pēdējos gados, dažādu ziedojumu kampaņu mudināti cilvēki kļūst runātīgāki, tā teikt publiski atklājas. Parasti no šāda soļa cilvēku attur aizspriedums, ka nelaimi var pierunāt vai pastiprināt jau esošo. Bet, ja tev ir iestāstīts, ka šīs zāles tevi izārstēs (iespējams, pacientam ir teikts – ārstēs, bet viņš grib un sadzird – izārstēs), kurš tad nebūtu gatavs atklāties, lai tikai dabūtu kāroto brīnumlīdzekli. Esmu bezgala priecīga, ka daļa sieviešu žurnālu sāk šo tēmu kustināt ne tikai ar stiprajiem stāstiem, bet arī daudziem patiešām nozīmīgiem padomiem, ko darīt un kurp iet.

Man patīk, ja uz vizīti ierodas pacients kāda tuvinieka pavadībā. Četras ausis un divas galvas tomēr ir vairāk, tas ir arī drošāks garants, ka kaut kas no runātā neaizmirstas. Gados jaunāki piederīgie nereti ir šai vizītei ļoti gatavojušies, iepazinušies ar sasniegumiem onkoloģijā un iespējām ārstēties citviet. Kā mēdzu teikt, piederīgie ir pacienta acis, ausis, prāts un sirdsapziņa. Pacientam nekas nav svarīgāks par mīlošu un atbalstošu tuvinieku. Tā ir medaļas spožā puse, jo nereti, tieši pateicoties tuvinieku spiedienam, pacients izšķiras par terapiju, sāk mainīt paradumus, pareizāk ēst, vairāk kustēties, rūpīgāk sev sekot un tamlīdzīgi. Taču mēdz būt arī ēnas puses, kad tieši tuvinieki ir tie, kuri pamudina pacientus sākt lietot netradicionālus līdzekļus, vadā pie visādiem neārstiem, svēti ticēdami, ka dara savam mīļajam tikai to labāko.

Comments are closed.