Kancerofobija jeb bailes no vēža

Kancerofobija jeb bailes no vēža

Kancerofobija ir paniskas bailes no vēža. Kaut arī mēs visi it kā zinām, ka vēzis sabiedrībā ir samērā izplatīta slimība, taču dažkārt indivīda līmenī tā mēdz izspēlēt ar mums nelāgus pārdzīvojumus. Kancerofobija ir viens no izolētu fobiju (baiļu) veidiem, kas kaut kādā veidā asociējas ar agrāk vai nesen piedzīvoto, dzirdēto, redzēto vai lasīto. Piemēram, sieviete atnāk uz pieņemšanu ļoti satraukusies par savu krūšu veselību, jo, lūk, viņas draudzenei nesen atklāts krūts vēzis, no krūts vēža pirms kāda laika nomirusi vīra vecmāmiņa, darbā ar kolēģēm pārspriests kāds vēža gadījums, saslimis kāds sabiedrībā labi zināms cilvēks vai redzēta filma (piemēram, “Ma-Ma” ar Penelopu Krūsu galvenajā lomā). Daudzās situācijās šīs bailes ir loģiski izskaidrojamas un pat pamatotas, piemēram, ir veikta biopsija, bet vēl nav zināms tās rezultāts. Citkārt tās ir mazāk pamatotas, bet satraucošas. It kā jau labi, ja šādas situācijas cilvēku papildus motivē aiziet pie ārsta un izmeklēties. Taču gadās, ka bailes burtiski paralizē un brīdī, kad cilvēks tomēr nolemj pie ārsta aiziet, viņš jau labu laiku ir nomocījies ne tikai ar bezmiegu, bet arī visādām nelāgām domām un iespējamiem scenārijiem. Ja vēl jāgaida rindā uz pieņemšanu vai izmeklējumu, tad šīs mokas pagarinās. Kancerofobija gluži kā jebkura cita fobija cilvēkam liek justies nopietni apdraudētam, kas var izpausties arī ar tīri fiziskiem simptomiem – elpas trūkumu, sirdsklauvēm, pastiprinātu svīšanu, šķebināšanu, apdullumu, bezmiegu, uzbudinājumu, raudulīgumu, sausumu mutē, galvassāpēm u.c. Cilvēki nereti žēlojas, ka nekur nevar atrast mieru, drudžaini rakņājas internetā, lai piemeklētu savām sajūtām un bailēm atbilstošu slimību, ir burtiski apsēsti ar vēža ideju pat tiktāl, ka tas jau traucē normālām attiecībām ģimenē un darbā. Gadās, ka kancerofobija ir kā aizsargmehānisms kādam neatrisinātam emocionālam konfliktam. Vīrieši šai ziņā ir racionālāki, piemēram, cilvēks atnāk un lūdz, lai nosūtu viņu uz kādām analīzēm, kas droši pateiks, vai viņam vēzis ir vai nav. Dažkārt pacienti pat ir gatavi maksāt un veikt sevišķi dārgus izmeklējumus, lai tikai noskaidrotu patiesību. Būtībā te mums ir darīšana ar vēzi pārmāktiem cilvēkiem, kas nebūt nav viegli sarunu partneri. Vecākie kolēģi savā laikā mani brīdināja – tur kur ir īsta kancerofobija, tur esi uzmanīga un rūpīgi izmeklē, jo nedod Dievs, ja patiešām atklāsies vēzis. Tad tu būsi vainīga, ka jau agrāk neieklausījies viņa intuīcijā un mēģināji viņu atrunāt no iedomām par vēzi.

Domas par iespējamu vēzi ik pa laikam uzplaiksnī mūsu galvās. Kādā nesen veiktā pētījumā Anglijā izrādījās, ka apmēram trešdaļa cilvēku par vēzi īpaši nesatraucas, taču lielākā daļa palaikam par to iedomājās, vai pat ļoti satraucās – par iespējamām fiziskām ciešanām, dzīvības apdraudējumu, emocionālo spriedzi, ko šī slimība varētu radīt. Gandrīz puse aptaujāto bažījās par operāciju, apstarošanu, ķīmijterapiju un bailēm zaudēt kontroli pār sevi un savu slimību, sociālā prestiža mazināšanos, finansiālām problēmām. Gados jaunākus cilvēkus, īpaši sievietes, vairāk satrauc varbūtība pašiem saslimt un neziņa, kā tas ietekmētu viņu fizisko, emocionālo un sociālo labsajūtu. Daudzos gadījumos kancerofobijas attīstās no sabiedrībā iesakņojušamies viedokļiem par vēzi vispār – galēji izdiluši pacienti, kuri mirst lielās mokās un kurus nekas nespēj izārstēt. Kancerofobijas pārmāktie cilvēki bieži paniski baidās arī par savu tuvinieku veselību, uzstājīgi pieprasot ģimenes ārstus veikt konkrētus izmeklējumus vai sūtīt pie speciālistiem.

Vēža stigma mūsu sabiedrībā

Vēža stigma ir ļoti nopietns drauds sabiedrībai, un daudzviet destigmatizācija jeb mērķtiecīga pozitīvā propaganda mazina arī kancerofobiju. Latvijā šobrīd notiek tieši pretējais. Pēdējos gados vērojama ļoti uzkrītoša negatīvā vēža propaganda, kuru turklāt caur konkrētiem žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem izplata arī paši onkologi – telpas neremontētas, aparāti novecojuši, medikamenti teju vai aizvēsturiski. Metodiska masu apstrāde, ka te jau neko nevar, mums jau nekā nav, jo īpaši sevišķi dārgo inovatīvo medikamentu. Nav jābūt gaišreģim, lai nesaprastu, kas aiz tā visa stāv. Taču cilvēki satraucas. Nesen www.nra.lv Inga Paparde savu rakstu nosauc “Puse sieviešu vēža profilaksei neatsaucas”, nepārprotami akcentējot negatīvo (re, kādas mums valstī bezatbildīgas sievietes), kaut arī tekstā parādās, ka skrīninga apmeklējums valstī būtiski uzlabojas. Cilvēks jau pirmām kārtām iespaidojas no virsraksta un tikai tad lemj, lasīt tekstu vai nē. Kā lai šādi virsraksti motivē iedzīvotājus skrīningam? Piekrītu, ka negatīva un sensacionāla informācija žurnālistus saista vairāk nekā kaut kas ikdienišķi labs. Taču, runājot ar pacientiem, viņi nereti atsaucas uz presē publicēto un taujā pēc iespējām ārstēties kaut kur citur, jo te jau Latvijā man visticamāk neviens nepalīdzēs. Kāpēc lai es ietu uz skrīningu, ja jau puse to nedara? Savukārt veselam cilvēkam un potenciālajiem vēža pacientiem, šāda negatīvā propaganda par onkoloģiju un melodramatiskie žēlabu stāsti ir kā medusmaize kancerofobijai, jo baiļu ir tik daudz – te taču nebūs ne jaunāko zāļu, ne naudas, ne precīzas diagnostikas un pareizas ārstēšanas, ne ārstu iejūtības un empātijas.

Kur meklēt palīdzību?

Metožu ir daudz un katram pašam jāpārbauda, kas viņam palīdz vislabāk. Taču labā ziņa ir tā, ka kancerofobija ir ārstējama. Gluži tāpat kā ar citām lietām, mūs biežāk uztrauc tas, ko īsti līdz galam nesaprotam. Tādēļ, jo informētāks un zinošāks jūs būsiet gan par pašu slimību, gan iespējām no tās izsargāties un to ārstēt, jo mazāk iracionālās bailes un aizspriedumi pārņems jūsu prātu un emocijas. Ilgstoša spriedze, arī kancerofobijas gadījumā, nebūt nav tik nekaitīga. Ilgstošs nerisināts stress kaitē visam mūsu ķermenim visdažādākos veidos.

Sākt vajadzētu ar savu ģimenes ārstu. Tieši tā, skaidri un nepārprotami izklāstīt savas bailes un, ja vien iespējams, paskaidrot to iemeslu (piemēram, nesens vēža gadījums ģimenē, satraucoša filma, raidījums vai raksts presē). Atkarībā no jūsu dzimuma un vecuma ģimenes ārsts, visticamāk, iztaujās, vai nav kādi konkrēti simptomi vai sūdzības, par kurām jūs iespējams pats pat neiedomājāties. Iespējams, jums ieteiks veikt kādus izmeklējumus vai pat nosūtīs pie onkologa. Katrā ziņā gribu atgādināt, ka tādu analīžu, kas noteikti uzrādītu audzēju, ja cilvēkam nav nekādu sūdzību, nav. Ģimenes ārsts jūs savas kompetences robežās izmeklēs vai nosūtīs pie kāda speciālista (ginekologa, urologa u.tml.). Ja izrādīsies, ka kādas no jūsu sūdzībām ir gana aizdomīgas vai arī izmeklējumu rezultāti atklās kaut ko precizējamu, jūs iekļūsiet tā saucamajā “Zaļā koridora” plūsmā un nonāksiet pie onkologa. Bieži cilvēki taujā pēc audzēju marķieriem. Ar sevišķi retiem izņēmumiem, audzēju marķierus sākotnējai vēža diagnostikai neizmanto. Tādēļ saprotama ir dažu sieviešu panika, ka, piemēram, olnīcu vēža marķieris (CA125) ir nedaudz palielināts virs normas skaitļiem, bet ginekologs apgalvo, ka viss ir kārtībā. Sievietes uztraukumam ir pamats. Šādā situācijā iesaku analīzi atkārtot pēc 3 nedēļām un vēlreiz aprunāties ar savu ginekologu, vai aiziet pie kāda cita. Līdzīgi par palielinātu PSA satraucas vīrieši, kad urologi viņus aicina nogaidīt un pasekot tam, kā šis rādītājs mainīsies laika gaitā.

Ja trauksme vai depresija ir ļoti izteikta, var palīdzēt psihoterapeits. Tās var būt gan sarunas, gan medikamentoza terapija ar nomierinošiem līdzekļiem vai antidepresantiem ārsta uzraudzībā. Var gadīties, ka atklāta saruna ar speciālistu ļaus jums labāk saprast savu bažu cēloni un mierīgāk novērtēt savu attieksmi.

Grupu nodarbības, ko Rīgā, piemēram, organizē pacientu biedrība “Dzīvības koks” (www.dzivibaskoks.lv) ir vēl viena iespēja, kur vērsties ar savām bažām. Parasti šajās nodarbībās tiekas jau esošie vai bijušie vēža pacienti. Taču te būs iespēja tikties ar psihoterapeitu vai sociālo darbinieku, kas arī var jums palīdzēt.

Onkologs var palīdzēt jums saprast, cik lielā mērā jūsu bažas ir pamatotas, un reaģēt uz jūsu sūdzībām, veicot attiecīgus izmeklējumus. Tāpat onkologs var ieteikt jums turpmāko rīcību, piemēram, cik bieži apmeklēt ārstu, kuru speciālistu un kādus tieši izmeklējumus veikt. Diemžēl ir dzirdēts, ka cilvēks it kā gadu ir staigājis pie dažādiem ārstiem, bet beigās audzējs atklāts jau novēlotā stadijā. Tie ir bezgala skumji stāsti, kas nudien neveicina uzticēšanos medicīnai. Šādā situācijā, īpaši, ja cilvēkam ir kaut kādas konkrētas neveselības izpausmes un bažas, kā tās varētu būt saistītas ar vēzi, iesaku aiziet pie cita ārsta.

Hipnoze ir viena no izplatītākām un ilgtermiņā efektīvākām metodēm dažādu fobiju, tai skaitā kancerofobijas, ārstēšanā. Ar nosacījumu, ja cilvēkam ir veikti kaut kādi izmeklējumi, kas vēža diagnozi izslēdz. Visbiežāk hipnoze palīdzēs cilvēkiem bez jelkādām aizdomīgām sūdzībām vai simptomiem, bet ar negatīvu pieredzi (nesen saslimusi darba kolēģe vai nomiris tuvinieks).

Neirolingvistiskā programmēšana ir moderna metode, kas var palīdzēt. Latvijā ir vairāki speciālisti, kas ar to nodarbojas un noteikti ir vērts ar viņiem konsultēties. Tā ir metode, kas ļauj pārstartēt satraukto prātu un iemācīties nebaidīties, piemēram, no vēža situācijās, kad reāla apdraudējuma nav, ir tikai iedomas.

Kognitīvi biheiviorālā terapija (www.kbt.lv) ir vēl viena no efektīvām nemedikamentozās terapijas metodēm garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējošu simptomu (šajā gadījumā – panisku baiļu) mazināšanā. Tās iedīgļi Latvijā bijuši jau sen, taču strauji un sistemātiski kognitīvi biheiviorālā terapija Latvijā attīstās kopš 2009. gada. Meklējiet un mēģiniet tikties ar attiecīgajiem speciālistiem. Šī metode ļaus jums labāk saprast, cik patiesībā draudīgas ir jūsu bailes un kā uz tām reaģēt organismam iespējami mazāk traumējošā veidā.

Jā, daudzi nosauktie palīdzības veidi Latvijā nav valsts apmaksāti, taču labāk ir saspringt vizītei pie speciālista, nevis sagaidīt brīdi, kad jūsu bailes jau ir kļuvušas par patiesi slimīgu stāvokli un sāk apdraudēt ikdienu. Dažkārt var palīdzēt atklāta saruna ar tuvinieku vai ģimenes lokā zināmu ārstu. Galvenais ir būt gatavam runāt par lietām, kas jūs satrauc vai nomāc.

Comments are closed.