Vai audzēja parādīšanās ir dabas kļūda, kas skar tikai cilvēkus?

Vai audzēja parādīšanās ir dabas kļūda, kas skar tikai cilvēkus?

Par ļaundabīgiem audzējiem kā slimību grupu noteikti var teikt – tie bija, ir un būs. Pretēji viedoklim, ka daudzas slimības mūsdienās ir aplamā dzīvesveida, stresa un piesārņojuma dēļ, audzēji eksistēja jau ilgi pirms tam. Audzēju paliekas dinozauru fosilijās datējamas ar 70-80 miljoniem gadu pirms mūsu ēras. Vecākais zināmais ļaundabīgais audzējs, kas konstatētais cilvēkam, ir 1932. gadā Luisa Līkija (Luis Leaky) atrastajā 4,2 -3,9 miljonus gadu pirms mūsu ēras dzīvojuša australopiteka galvaskausa kaulos. Vēža šūnas atrastas arī trīstūkstoš gadus pirms mūsu ēras dzīvojušu cilvēku Ēģiptes un Peru indiāņu mūmiju kaulos. Edvīna Smita un Georga Ebersa atrastajos papirusos aprakstītas ne tikai vēža slimības izpausmes, bet arī to ārstēšanas metodes vairāk nekā tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tātad vēzis cilvēkiem eksistē jau vismaz miljons gadu. Vai tiešām daba savu kļūdu nebūtu pamanījusi un nebūtu evolūcijas ceļā to mēģinājusi labot?

Ļaundabīgi audzēji atrodami daudziem, pat ja ne visiem mugurkaulniekiem, un visbiežāk – zīdītājiem. Audzēji novēroti gan mājdzīvniekiem (suņiem, kaķiem, cūkām, kazām u.c.), gan savvaļas dzīvniekiem, kuriem slimību izplatība jau ir daudz grūtāk pētāma. Aprakstos minēti gan Virdžīnijas oposumi, gan koijoti, sarkanās lapsas, Bengālijas tīģeri, Āfrikas lauvas, sniega leopardi, Āzijas ziloņi, dažādi vaļveidīgie u.c. Taču pastāv aizdomas, ka saslimstība ar vēzi savvaļas dzīvnieku vidū ir daudzkārt zemāka nekā cilvēkiem. Taču ir arī izņēmumi. Viens no tādiem ir Tasmānijas velna (velnsomaiņa) purna audzējs (DFTD jeb devil facial tumor disease). Tā ir slimība, kas morfoloģiski līdzinās neiroendokrīnas izcelsmes sarkomām un dažos areālos Tasmānijas velna purna audzējs var skart pat vairāk nekā 80% šo īpatņu. To saista ar šīs sugas indivīdu nikno zobu cīņu savā starpā un to laikā gūtajiem ievainojumiem. Ar asinīm vai siekalām viens upuris savu slimību nodod nākamajam. Vienai no Kalifornijas jūras lauvu populācijām samērā bieži atrod uroģenitālās sistēmas (urīnizvadceļu un dzimumorgānu) ļaundabīgus audzējus, ko saista ar vides piesārņojumu šai reģionā. Savukārt Kanādā Svētās Labrenča upes estuārā sastopamajiem baltvaļiem gandrīz 27% gadījumu nāves iemesls ir zarnu vēzis. Pretēji samērā plaši izplatītajam mītam, ka ļaundabīgie audzēji neattīstās haizivīm (haizivs skrimšļus šī iemesla dēļ nereti iesaka lietot vēža pacientiem), izrādās, ka tām tomēr atrod vienu no visagresīvākajiem ādas audzējiem – melanomu.

Taču ir arī izņēmumi – daži dzīvnieki, kuriem ļaundabīgi audzēji līdz šim nav aprakstīti. Piemēram kailajai kurmjžurkai. Vai tas palīdzētu mums saprast, kādēļ citiem dzīvniekiem un cilvēkiem tie ir? Vai šo informāciju varētu izmantot, lai pētītu iespējamus profilakses veidus?

Audzēja attīstību rosinošie un nomācošie mehānismi zīdītāju vidū it kā ir līdzīgi, taču atšķirīgi dažādām klasēm. Šo atšķirību pirms vairāk nekā 40 gadiem nosauca par “Peto paradoksu” (angļu zinātniekam Ričardam Peto (Richard Peto) par godu). Proti, varētu šķist, ka, jo lielāks ir indivīda šūnu skaits (lielāks zvērs), jo audzēju attīstībai vajadzētu būt proporcionālai ķermeņa izmēram, taču dabā tas tā nav. Neatkarīgi no izmēriem slimo gan pavisam sīkas radības, gan lielie zīdītāji un to vairāk nosaka vides faktori, nevis dzīvnieka izmēri. Tikai 5% ziloņu nāves iemesls ir ļaundabīgs audzējs, kamēr cilvēkiem – tas ir katram piektajam. Izrādījās, ka ziloņu genomā ir ļoti daudz audzēju nomācējgēnu (p53). Tas atrasts arī daudziem citiem zīdītājiem. Ziloņiem p53 gēnu kopiju ir apmēram 20 reizes vairāk nekā cilvēkam. Tādējādi cilvēka šūnu ir daudz vieglāk padarīt ļaundabīgu nekā ziloņa vai vaļa šūnas. Šis p53 gēns spēj bremzēt proliferācijas procesu, lai iegūtu laiku kļūdu labošanai, taču, ja tas nav iespējams, p53 ierosina šūnas pašnāvību jeb, kā to zinātniski dēvē, apoptozi. Ziloņi un vaļi ir ne tikai lieli zīdītāji, bet arī dzīvo gana ilgi, lai to šūnām būtu liela iespējamība dalīšanās laikā kaut kur kļūdīties un aizsākt vēža klonu veidošanos, taču tas tā nenotiek. Izrādās, ka baltvaļu genomā savukārt ir tādas mutācijas, kas pasargā DNS no iespējama bojājuma. Šķistu, ka, mākslīgā ceļā bagātinot cilvēku ar pareizajiem gēniem, lieta būtu atrisināta. Taču tas nebūt nav tik vienkārši un arī droši, jo dabā visam ir sava noteikta kārtība.

Pēc Amerikas Vēža asociācijas datiem risks dzīves laikā saslimt ar kādu no ļaundabīgiem audzējiem ir 46% vīriešu un 38% sieviešu. Apvienotās Karalistes aprēķini ir vēl skarbāki – 54% vīriešu un 48% sieviešu. Latvijā 2016. gada beigās uzskaitē bija 73 983 vēža slimnieku, bet 2000. gadā – 49 272. Pacientu skaits pieaudzis pusotru reizi. Kāpēc vēzis kļūst aizvien biežāk sastopams? Tam, protams, ir daži loģiski izskaidrojumi – palielinās iedzīvotāju skaits, pagarinās to mūža ilgums, un uzlabojas diagnostika un uzskaite. Tā vien liekas, ka vēzis ir cilvēka evolūcijas neveiksmīgs blakusprodukts.

Spermatozoīdam sastopoties ar olšūnu dažu dienu laikā veidojas dīglis (embrijs), kas satur dažus simtus šūnu. Līdz pilnbriedam – 18 gadu vecumam – šīs šūnas ir vairākkārtīgi dalījušās, ka pat šodien neviens nevar konkretizēt, cik tad īsti šūnu cilvēka organisms satur. Šūnu vairošanās mūsu organismā tiek stingri kontrolēta. Embrionālās attīstības laikā, veidojoties plaukstai, dažas šūnas tiek pakļautas apoptozei jeb ieprogrammētai nāvei, lai veidotos spraugas starp pirkstiem. Audzējs arī ir šūnu dalīšanās galarezultāts, tikai apejot un ignorējot jebkādus kontroles mehānismus.

Comments are closed.