Cik ātri aug audzēji?

Cik ātri aug audzēji?

Nereti pacienti man taujā, cik sen jau viņos ir ieperinājusies ļaunā slimība un cik ātri tā attīstīsies turpmāk. Kāpēc viņi neko nav jutuši? Kāpēc analīzes it kā ir bijušas normālas? Kā tas var būt, ka pacients nav kavējies ar vizīti pie ārsta, bet slēdziens – ielaista slimība!

Tiklab audzēja, tā arī normālos audos katrā konkrētā momentā dalīšanās jeb vairošanās fāzē esošo šūnu proporcija ir samērā neliela. Ja tas tā nebūtu, tad šūnu augšanas ātrums būtu vienkārši fenomenāli liels, un šūnu skaits ātri vien sasniegtu astronomiskus skaitļus. Par laimi, šis process ir ierobežots, arī ļaundabīgiem audzējiem.

Te vietā būtu paskaidrot, ar ko tieši labdabīgu audzēju augšana atšķiras no ļaundabīgiem.

Labdabīgi audzēji attīstās no normālām veselām šūnām, un parasti tie aug lēni – mēnešiem vai pat gadiem. Labdabīgi audzēji nekad neieaug blakus esošajos audos, tos infiltrējot. Labdabīgi audzēji dažkārt var sasniegt pat ļoti lielus apmērus, atbīdot un saspiežot blakusorgānus, bet nekad tos tieši necauraugot. Tie mēdz būt sāpīgi, radīt diskomfortu, var būt pamanāmi ar neapbruņotu aci, sataustāmi vai pat radīt kosmētisku defektu. Arī labdabīgi audzēji var radīt ļoti nopietnus veselības traucējumus, ja attīstās, piemēram, smadzenēs. Labdabīgus audzējus parasti norobežo kapsula, tādēļ tiem ir izteiktas robežas, kas ir taustāmas (gludi konturēti veidojumi, kas skaidri norobežoti no apkārtējiem audiem) vai ieraugāmas, veicot veidojuma ultrasonogrāfiju, rentgenizmeklēšanu, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklēšanu. Dažkārt labdabīgi audzēji var izdalīt hormonus vai citas bioloģiski aktīvas vielas, kas var ietekmēt dažādas organisma funkcijas. Labdabīgi audzēji nekad nemetastazē ne limfmezglos, ne citos attālos audos vai orgānos. Tādēļ tie it kā dzīvību neapdraud, bet savas lokalizācijas vai izmēru dēļ var radīt nopietnas sūdzības un simptomus. Pēc izoperēšanas, ar retiem izņēmumiem, ja tie nav izņemti pilnībā, labdabīgi audzēji parasti neatjaunojas.

Ļaundabīgi audzēji attīstās no vēža šūnām, un tie parasti aug ātrāk. Taču mēdz būt arī tādi audzēji, kas aug ļoti lēni, un var gadīties, ka cilvēks nomirst ar audzēju savā organismā, bet nevis šī audzēja dēļ. Tā, piemēram, var noritēt daži prostatas audzēji un liela daļa vēždraudes patoloģiju (neinvazīvi jeb blakus audos neieaugoši veidojumi, kam piemīt izteikta šūnu atipija jeb līdzība ļaundabīgam audzējam). Taču būtu gaužām aplam paļauties uz šādu iespējamību, jo mēs nekad nevaram zināt, kurā brīdī situācija var mainīties. Ļaundabīgi audzēji tieši ieaug blakus esošajos audos, tos burtiski caururbjot, destruējot dabīgās robežas un izplatoties pa vieglākās pretestības ceļu. Turklāt ļaundabīgiem audzējiem piemīt kāda unikāla īpašība – to šūnas spēj atrauties no savas saimes un izplatīties pa limfātisko vai asinsrites sistēmu, kā arī vienkārši noloboties un nonākot dažādos dabīgos dobumos. Šādi, piemēram, mēdz izplatīties audzēji, kas ir caurauguši kuņģa vai zarnu sienu, tā nonākot brīvā peldējumā vēdera dobumā. Pēc izoperēšanas vienmēr paliek risks, ka audzējs ar laiku var atjaunoties. Tad mēs runājam par recidīvu vai metastazēšanos. Pat iznīcinot 99,99% vēža šūnu, ar laiku diemžēl pietiks ar palikušo 0,01%, lai nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ tās atkal sāktu vairoties un izplatīties.

Dubultošanās ātrums ir laiks, kurā audzēja masa dubultojas. Taču dažādiem audzējiem šis laiks var būtiski atšķirties. Veicot retrospektīvu pētījumu ietvaros aprēķinus par pacientiem ar plaušu audzējiem, izrādījās, ka audzēja masas dubultošanās ātrums bija vidēji 223 dienas strauji progresējošiem un 545 dienas lēni progresējošiem audzējiem. Turklāt adenokarcinomām tās vidēji bija 303 dienas, plakanšūnu vēzim – 77 dienas, bet sīkšūnu plaušu vēzim – 70 dienas. Labāka prognoze izrādījās tiem pacientiem, kuru audzēja masas dubultošanās ātrums pārsniedza 200 dienas. Aprēķināts, ka, lai izaugtu līdz vismaz 1 cm3 lielai masai, vidēji nepieciešamas 30 dubultošanās reizes jeb 30 pilni periodi starp divām veiksmīgām mitozēm (šūnu dalīšanās procesiem). Tādējādi, ja dubultošanās laiks ir ap 75 dienām, tad 30 dubultošanās reizes prasīs vairāk nekā 6 gadus. Tas nozīmē, ka pat strauji augošiem audzējiem nepieciešami vairāki gadi, lai sasniegtu tādus izmērus, ko iespējams ieraudzīt ar attēldiagnostikas metodēm. Noskaidrots, ka vidējais audzēju šūnu masas dubultošanās ātrums akūtai leikozei ir apmēram 2 nedēļas, krūts vēzim – 3 mēneši, mielomas slimībai 6-12 mēneši. Salīdzinājumam – taisnās zarnas normālas gļotādas šūnu dubultošanās laiks ir 24 stundas. Tāpat noskaidrots, ka pēc 39-42 dubultošanās epizodēm audzēja kopmasa jau ir tik liela, ka kļūst pacientam letāla.

Tādējādi jēdziens agrīna diagnoze var izrādīties maldīgs, jo patiesībā audzējs saimniekorganismā jau bijis vismaz 5-10 gadus. Tas ļauj izskaidrot, kāpēc ne vienmēr agrīnās stadijās iespējams vēzi izārstēt, tā samazinot mirstību no tā. Bioloģiskā nozīmē arī agrīns būtībā jau ir vēlīns. Tādēļ ne vienmēr izmēros mazs audzējs uzskatāms par patiešām agrīnu, ja vismaz pusi sava bioloģiskā mūža tas jau ir pavadījis cilvēka organismā. Tādēļ arī mamogrāfijas skrīnings mirstību nesamazina tik lielā mērā, kā sākotnēji bija cerēts. Taču tas noteikti samazina ielaistību un būtiski pagarina dzīvi. Citādāk tas ir ar dzemdes kakla un zarnu skrīningu, kuru gadījumā mēs meklējam vēždraudes patoloģiju (tādu slimīgu stāvokli, piemēram, dzemdes kakla displāziju, zarnu polipu vai adenomu, kurš neārstētā gadījumā ar laiku var pārvērsties īsti ļaundabīgā audzējā). Tos izoperējot vai citādi ārstējot, cilvēks tiek pasargāts no to pārvēršanās vēzī. Krūts vēža skrīnings būtībā meklē mazu vēzīti, jo pagaidām mēs vēl nezinām, kāda izskatās šī orgāna vēždraudes slimība.

Ar šodien pieejamām izmeklēšanas metodēm agrīni atklāts audzējs ne visiem pacientiem var norādīt uz labu prognozi, jo iespējams, ka diseminācija jeb audzēja šūnu izplatība ķermenī jau ir notikusi. PET/CT (pozitronu emisijas tomogrāfija) ienākšana onkoloģisko pacientu rutīnas izmeklēšanā to ir uzskatāmi parādījusi, jo gadās, ka pacientam ar šķietami agrīnu vēzi pēc šī izmeklējuma kļūst skaidrs, ka, diemžēl, patiesībā audzēja perēkļi jau ir arī citviet organismā un tad būtiski mainās terapijas taktika. Ja audzēju izdotos atklāt nevis kā 1 cm2 (apmēram 109 šūnu), bet gan kā 2 mm2 (apmēram 107 šūnu) lielu veidojumu, pacienta novērošanas laiku tas pagarinātu par aptuveni 3 gadiem. Tādējādi šie cilvēki nodzīvotu 3 gadus ilgāk jau kā vēža slimnieki, nevis kā vienkārši indivīdi. Medicīnas statistikā to sauc par apslēptā perioda sistēmisko kļūdu (lead time bias).

Zināms, ka audzēji metastazē apmēram tādā pašā tempā, kā attīstās sākotnējais audzējs. Tā piemēram, ja primārā audzēja izaugšana līdz atklājamam izmēram (1 cm3) notika 10 gadu laikā, tad apmēram tikpat ilgs laiks būs nepieciešams līdz metastāžu konstatēšanai, savukārt, ja primārais audzējs attīstījās 3 gadu laikā, tad varam sagaidīt, ka arī metastāzes attīstīsies pirmo trīs gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas.  Tādējādi tā saucamās vēlīnās metastāzes būtībā nemaz nav patiesi vēlīnas, bet gan tādas, kas attīstījušās atbilstīgi sākotnējā audzēja augšanas tempam. Daudziem lēni progresējošiem audzējiem (krūts, prostata, nieres, zarnas u.c.) piecgadu dzīvildze kā izārstēšanas rādītājs no bioloģiskā viedokļa ir klaji aplams. Audzēja masas dubultošanās laiks jau ir daudz precīzāks rādītājs. Tā, dzīvildze neārstētam pacientam ar audzēja masas dubultošanās laiku 10 dienas var sasniegt 100 dienas (nedaudz vairāk nekā 3 mēnešus), bet, ja dubultošanās laiks bija 200 dienas, tad vairāk nekā 2 000 dienas jeb apmēram 6 gadus. Pie audzējiem ar ļoti ātru dubultošanās laiku pieder sēklinieku audzēji, daudzi bērnu vecuma audzēji un daļa mezenhimālas cilmes audzēju (dažādas sarkomas). Šais gadījumos process norisinās ļoti strauji, tādēļ arī ir ļoti svarīgi iespējami ātrāk sākt diezgan agresīvu terapiju, kas samazinās vēža šūnu kopmasu, bet pilnīgu izārstēšanu, vismaz daļā gadījumu, tomēr negarantēs.

Audzēja šūnu kopmasa ir atkarīga no līdzsvara starp jaunu šūnu veidošanos un esošo šūnu zudumu (operācija, apstarošana, medikamentoza terapija). Mēs varam cerēt, ka terapija būtiski samazinās diagnosticētā audzēja šūnu skaitu, taču, ja kaut neliela daļa šūnu paliks neiznīcināta un, ja tās ar laiku atmodīsies, vēža attīstība var atjaunoties, un tad gan nav garantijas, kāds būs to dubultošanās ātrums un  kā noritēs atjaunojušās slimības gaita. Tas daļēji skaidro to, kāpēc šodien aizvien vairāk cerīgu skatienu ir vērsti imūnterapijas virzienā – kā atmodināt un stimulēt iesnaudušos imunitāti, lai tā tomēr sāktu rīkoties brīdī, kad organismā dzimst jauna vēža šūnu klonu armija.

Comments are closed.