Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā III

Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā III

Alternatīvo un komplementāro metožu lietošanas mērķi

    Attiecībā uz onkoloģiskām slimībām vispirms gribētu sākt ar kategorisku nē alternatīvai medicīnai un jā – komplementārai (sk. definīcijas iepriekš). Jebkura metode ir attaisnojama, ja tā atvieglo simptomus un uzlabo dzīves kvalitāti, tanī pašā laikā neaizstājot un nenoliedzot tradicionālās ārstēšanas metodes. Nosacīti AKM vēsturiskais sākums datējams ar XX gadsimta 40. gadiem, kad sāka izkristalizēties onkoloģisko slimību tradicionālās ārstēšanas metodes kā standarta pieeja. Nebūtu godīgi senāko gadsimtu terapijas mēģinājumus nosaukt par alternatīviem, jo citu – standarta metožu toreiz taču nebija. Taču priecē tas, ka pēdējos gados daudzas no komplementārām metodēm tiek pārbaudītas rūpīgi izstrādātos randomizētos pētījumos.

     Komplementāro metožu klāsts ir visai plašs, un nosacīti tās varam iedalīt vairākās grupās:
1) tieša iedarbība uz ķermeni (osteopātija, masāža);
2) vēsturiskas ārstniecības skolas un mācības (tradicionālā Ķīnas un ajūrvēdiskā terapija, akupunktūra);
3) ķermeni un prātu ietekmējošas metodes (meditācija, hipnoze, lūgšanās, joga, visdažādākās mākslas terapijas metodes);
4) bioloģiskās metodes (dažādas diētas, ārstniecības augi, dabā sastopamas vielas, uztura bagātinātāji);
5) enerģētiskā terapija (enerģētisko lauku ietekmēšana).

     Protams, šāds dalījums nav pilnīgs, taču metožu ir daudz, un ne jau visas vajadzētu norakstīt kā nekam nederīgas. Ja homeopāta padoms un izrakstītās zāles palīdz pacientam justies labāk, tad tas ir tikai apsveicami, jo mēs darbojamies vienā virzienā. Tāpat mākslas terapeits, jogas speciālists, fizioterapeits, akupunktūras, aromterapijas, meditācijas un citi pārstāvji var palīdzēt un var nākt pacientam par svētību. Mūsdienās, dzenoties pēc pierādījumos balstītiem pamatojumiem, bieži vien novārtā paliek cilvēciskās saskarsmes dziedinošais spēks. Onkoloģijā tas ir īpaši svarīgi. Turpmākajās piezīmēs pievērsīšos tām komplementārās terapijas metodēm, ko varētu lietot onkoloģijā paralēli vai pēc tradicionālām ārstēšanas metodēm un kas būtu iekļaujamas integratīvās onkoloģiskās aprūpes dienaskārtībā.

     1.tabula Pacientu aprūpes atšķirības privātajā un valsts sektorā.

Kritērijs

Valsts sektors

Privātais sektors

Pacientam veltītais laiks 15-20 minūtes, nereti liela steiga, jo aiz durvīm gaida rinda. Nereti ārsts ir “izgājis” vai vizītes laikā risina personīgās problēmas, pat nekautrējoties to darīt mobilajā tālrunī pacienta klātbūtnē. 30-60-90 minūtes pirmajā vizītē un vismaz 20 minūtes atkārtotajā. Te parasti nevalda steiga, un pacients var droši ierasties ar kādu līdznācēju, un tas netaps atraidīts.
Vide Tīra un kārtīga, taču bezpersoniska. Gadās, ka arī vide nav rosinoša uz atgriešanos šajā iestādē. Būtiska ir arī darbinieku, īpaši – reģistratoru, laipnība un empātiskums. Redzami piedomāts, lai pacients te justos gaidīts un komfortabli. Pat ja telpas nav ļoti plašas, pacients tiek sagaidīts ar smaidu, laipniem vārdiem, kam ir nenovērtējama loma, īpaši, ja pacients ir satraucies sava nāciena dēļ.
Aprūpes pēctecība Onkoloģiskam pacientam bieži nav sava ārsta – viens operē, cits – staro un vēl cits dod zāles. Multidisciplinārajā laikmetā vairs nav neviena, kas šo slimību redzētu kopumā un aiz tās – arī pašu pacientu. Pacientu pamatā aprūpē viens un tas pats ārsts. Pacientiem ļoti patīk, ka visus jautājumus konkrētās slimības sakarā izlemj viens ārsts, nepieciešamības gadījumā nosūtot uz konsultācijām pie citiem kolēģiem.
Sūdzību un simptomu interpretācija Sūdzības un simptomi tiek interpretēti atbilstoši konkrētajai slimībai. Ārsti bieži nemīl, ka viņiem uzdod pārāk daudz jautājumu par veselības problēmām, kas nav viņa „lauciņš”. Latvijā pat rodas iespaids, ka ārstam nepatīk, ja vēža slimnieks vispār uzdod pārāk daudz jautājumu. Tiek ņemts vērā arī paša pacienta viedoklis, uzklausītas viņa domas, detalizēti izskaidrots rīcības plāns un kā terapija varētu ietekmēt pašsajūtu. Pacientam nav jājūtas vainīgam, ka ne tā izstāstījis, nav sapratis ārsta teikto vai jābaidās uzdot jautājumus.
Emocionālā attieksme Bieži trūkst empātiskas attieksmes. Pacienti nereti sūdzas par nelaipniem darbiniekiem, arī ārstiem. Atbildes bieži ir uzsvērti strupas, kas ne tikai nerosina šo ārstu vēlreiz apmeklēt, bet arī grauj uzticību medicīnai kā tādai. Ļoti būtiska ir empātiska attieksme. Laipnība te ir pacientu apmierinātības ķīla.
Pacienta individualitāte Bieži vien tiek ignorēta – kārtējais X slimības gadījums. Pacienta individualitāte tiek respektēta un ņemta vērā.
Pacienta sociālais status Var pat tapt negatīvi sasaistīts ar turpmāko aprūpi. Zemāku sociālo slāņu pacientiem tiek veltīts mazāks laiks un uzmanība. Ir, protams, izņēmumi, bet pacientus tas satrauc. Uzmanīgi un iejūtīgi tiek apzinātas pacienta sociālā statusa vājās vietas. Piemēram, viņa ienākumu un paredzamo ārstēšanas izdevumu samērojamība.
Izklāsts Bieži paviršs, nepilnīgs, kas nereti vēža slimnieku ieved apmulsumā un mudina meklēt citu viedokli. Parasti rūpīga iedziļināšanās detaļās, pārjautāšana, vai pacients visu ir labi sapratis.
Attiecību modelis Paternālistisks – ārsts zina, ka viņš ir autoritāte un pacientam bez ierunām jāpakļaujas. Biežāk orientēts uz pacientu – slimniekam tiek izklāstītas iespējamās terapijas metodes, to priekšrocības un trūkumi, uzklausīts pacienta viedoklis.
Prognozēšana Parasti izvairīga. Nereti tiek manipulēts ar pacientam maz saprotamie statistikas terminiem vai arī vispār šis jautājums apiets. Pielaidīgāka un izskaidrojošāka. Jo vairāk informācijas pacients saņem par iespējamo tālāko slimības gaitu, jo viņš kļūst atvērtāks dažādiem aprūpes piedāvājumiem.
Cerību došana Vārds „cerība” sarunā var arī iztrūkt. Pacients baidās par prognozi kaut ko jautāt, jo nav pārliecināts, ka ārsts viņu pareizi sapratīs un atbildēs. Parasti tā ieņem būtisku vietu kopējā kontekstā. Prognoze ir vēža slimības vismainīgākā daļa, un pacientam tas ir iejūtīgi jāpaskaidro.
Comments are closed.