Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā II

Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā II

Kāpēc cilvēki izvēlas alternatīvo un/vai komplementāro ceļu?

Alternatīvo un komplementāro metožu (AKM) lietošanas apjoms pēdējos gados būtiski pieaug visā pasaulē. Vairākos pētījumos norādīts, ka vismaz kādā slimības etapā AKM pamēģinājuši turpat 90% vēža slimnieku. Tiesa, pacienti reti kad par to informē savu ārstējošo ārstu. Tikai detalizētāk un ilgstošāk sarunājoties, atklājas gan tas, ko pacients jau ir lietojis, gan tas, ko lieto pašlaik vai gatavojas darīt nākotnē. Lielākoties tas tiešām nav nekas briesmīgs. Bieži vien tās ir draugu vai tuvinieku ieteiktas metodes. Jābūt ļoti uzmanīgam ar nosodījumu. Ja pacientam pašam šķiet, ka tas viņam palīdz, un ja no ārsta viedokļa tur nekā kaitīga nav, tad labāk ir atļaut, nevis pacientu kaunināt vai izteikt pārmetumus, kas var novest pie uzticības zaudēšanas. Visticamāk šis pacients tāpat turpinās kaut ko lietot (varbūt viņam to pat ir ieteicis cits ārsts), tikai savam ārstējošam ārstam vairs neteiks un arī uzticības kredīts būs krities.

     Nav jau tā, ka slimnieki savā vairumā būtu neapmierināti ar tradicionālās terapijas metodēm. Taču netradicionālās terapijas piedāvājums vairāk atbilst viņu gaidām, cerībām, dzīves filozofijai un personīgai izpratnei par veselību, slimībām un to ietekmēšanas metodēm. Tā pierādījumos balstītā izpratne par slimību nosaka, ka vēža šūnu attīstības pamatā ir ģenētiskas pārmaiņas, ko radījuši fizikāli vai ķīmiski kancerogēni, infekcijas, pārmantota predispozīcija, ka vēzis var būt gan lokalizēta, gan sistēmiska slimība un ar tradicionālām terapijas metodēm izdodas likvidēt lielu daļu ļaundabīgo šūnu. Alternatīvā jeb uz intuīciju balstītā izpratnē vēzi rada iekšēja un ārēja nesakārtotība – nepareiza ēšana, kustību trūkums, disstress, hronisks nogurums, garīgs izsīkums, sliktas domas, āderes u.tml., ka vēzis ir visa organisma funkcionāls sajukums un, ka tradicionālās terapijas metodes (apstarošana, ķīmijterapija) iejaucas dabas aizsargmehānismos un mazina organisma pretošanās spējas slimībai, ka terapijai būtu jābalstās uz dabīgo spēku atmodināšanu. Kā teikt, katram savs viedoklis.

     Netradicionālo metožu atbalstītāju vidū starp vēža slimniekiem biežāk ir labi izglītoti un pārtikuši cilvēki. Vismaz no savā mūžā redzētiem galēji ielaistiem audzēju gadījumiem vairums pacientu bija ar augstāko izglītību, tostarp arī ar medicīnisko. Alternatīvā terapija nav lēta, un ne visi to var atļauties. Taču reizēm var tikai pabrīnīties, kādus līdzekļus cilvēks ir gatavs tērēt par visnotaļ apšaubāmām lietām. Tāpat šo pacientu vidū biežāk ir tradicionālajā medicīnā vīlušies cilvēki ar lielāku psihosociālo spriedzi (trauksme, bailes, depresija), gados jaunāki pacienti, cilvēki ar sliktāku prognozi vai slimības recidīvu un apziņu „Tāpat vairs nav ko zaudēt, pamēģināšu”. Lielu grupu veido pacienti, kam bijusi nepietiekama komunikācija ar savu ārstu.

     Nosacīti es šos netradicionālā ceļa gājējus dalītu divās lielās grupās – izmisušie (ir izmēģinātas visas iespējamās tradicionālās ārstēšanas metodes, inovatīvos medikamentus ieskaitot, bet slimība turpina progresēt un pacients pats vairs tai netic vai arī ir saņēmis bezkaislīgu slēdzienu no ārstējošā onkologa, ka mūsdienu medicīna viņam palīdzēt vairs nespēj) un “citādi” domājošie (kuri ir atteikušies no operācijas, apstarošanas, vai biežāk no medikamentozās terapijas, jo uzskata, ka tas tikai kaitētu). Abi ir nelaimīgi, un abiem vajadzīgs risinājums. Taču vispirms tā būs saruna un mēģinājums saprast, kāpēc pacients tā domā. Apgalvojums “mūsdienu medicīna palīdzēt vairs nevar, jo visas iespējas ir izsmeltas” savā būtība ir aplams un pacientu atgrūdošs. Tā var teikt tikai ļoti šauri domājošs ārsts, kurš vairāk par savas metodes lietošanu, nezina vai negrib nodarboties ar simptomātiski aprūpējamu cilvēku. Taču mūsdienu medicīna var palīdzēt atbrīvoties no ciešanām, mokošiem simptomiem, emocionāla izsīkuma.

     Onkoloģija ir vārda mākslas disciplīna, jo ārstam ir jāpārliecina pacients piekrist arī nebūt ne vieglām terapijas metodēm. Mūsdienās ārsti un medicīnas studiju beidzēji ir labi informēti par slimības etioloģiju, molekulāriem mehānismiem, patoģenētisku terapiju, taču nav gatavi vienkāršam dialogam par šo tēmu ar pacientu, viņa piederīgiem un pat citas specialitātes kolēģiem. Turklāt prasmi pārliecināt, uzklausīt, mierināt un iedvesmot viņi apgūst tikai pieredzes un kļūdu ceļā. Tieši komunikatīvā mazspēja novirza pacientus uz alternatīvo un komplementāro metožu izvēli.

     Pretēji aizgājušo laiku zāļu sieviņām un viedajiem baltiem tēviem, mūsdienu netradicionālās medicīnas lauka kopēji vismaz pusē gadījumu ir diplomēti ārsti. Viņu argumenti ir iespaidīgi un pārliecinoši, viņiem ir savas prakses, privātās dziedinātavas un pat klīnikas. 1. tabulā mēģināju pretnostatīt ambulatoriskas situācijas, kas sagaida pacientu privātā un valsts sektorā. Ļoti spilgti to šobrīd redzam privātajās ārstniecības iestādēs, kuru centrā ir pacients. Ja mēs labi, laipni un iejūtīgi pret viņu izturēsimies, viņš taču atgriezīsies, vai ieteiks saviem draugiem un paziņām. Es tur neredzu nekā nosodāma, jo cilvēks grib cilvēcisku attieksmi un ir gatavs par to maksāt.

     Bieži vien pacientus aizrauj tādi apgalvojums kā „dabīgs”, „gatavots tikai no dabas vielām vai veseliem augiem, nevis tikai to saknēm, ziediem vai lapām ”. Lielākā daļa mūsdienās izmantoto ķīmijpreparātu ir dabīgas izcelsmes farmaceitisks produkts. Tāpat apgalvojums, ka „tūkstošiem gadu šīs zālītes ir lietotas tautas medicīnā” arī neiztur kritiku. Klepu varbūt tā var ārstēt, bet vēzi noteikti nē. Jā, var atvieglot simptomus, uzlabot pašsajūtu, bet ne izārstēt. Kad cilvēks pie manis ierodas ar garu rekomendāciju sarakstu (vitamīni, pārtikas piedevas, haizivs skrimšļi, bebru dziedzeru tinktūra utt., kopumā par pāris simtiem eiro), kas viss būtu jālieto, lai sevi pasargātu no vēža vai slimības recidīva, tad parasti atbildu tā: „Ja jau uz pasaules būtu kas tāds, ko varētu nopirkt aptiekā, no rokas, internetā vai pazemes pārejā, kas droši pasargātu no vēža, tad jau neviens ar šo slimību neslimotu un nemirtu no tās”. Parasti cilvēkus tas uzrunā.

     Tradicionālās vēža ārstēšanas metožu lietotāju autoritāte strauji krītas, attīstoties slimības recidīvam. Diemžēl reti kurš no ārstiem jau pašā sākumā pareizi un godīgi informē pacientu par terapijas mērķiem – izārstēt, pagarināt dzīvi vai atvieglot ciešanas. Vidusmēra cilvēks jēdzienu ‘ārstēt’ saprot ar rezultātu – izārstēts. Onkoloģijā un arī vairumā citu hronisku neinfekcijas slimību gadījumā tā nav. Vairumā gadījumu, vismaz Latvijā, mēs varam būtiski pagarināt dzīvi un mazināt simptomu slogu. Tas, ka modernā medicīna nepalīdz 100% gadījumu, rada neticību un bezpalīdzības sajūtu. Šādā stāvoklī pacients kļūst par vieglu ēsmu reklāmām, kas sola brīnumus, kas nebūt nav pierādīti („pasargā no onkoloģiskām slimībām”, „izārstē vēzi”). Taču arī zinātniski pierādīti un smalkos pētījumos vērtēti “dzīvību glābjošie” medikamenti būtībā ir rafinēta reklāma zālēm, kuras tāpat vismaz pagaidām negarantē 100% izārstēšanu vai absolūti drošu lietošanu. Pacients nonāk grūtas izvēles priekšā. Taču te vietā citēt (lielā mērā to attiecinot arī uz ārstiem) kādu no Rūdolfa Blaumaņa atziņām: “Kas godīgi pa ceļu ies, Tas mūžam neapmaldīsies. Bet kas gan tādam ziņu dos Par brīnumiem meža biezokņos?”.

     Te vietā pieminēt arī paliatīvo terapiju. Mūsu sabiedrība kaut kā ļoti bažīgi izturas pret šo terminu, biežāk to saprotot kā “miroņu nokopšanu”, vai aprūpi tad, kad neko vairs nevar darīt. Taču tā ir alošanās. Paliatīva ir tā terapija, kas nav radikāla, proti, kad slimība jau no paša sākuma ir ļoti izplatījusies vai arī tās gaitā ir attīstījies recidīvs. No vārda “paliatīvs” nevajadzētu baidīties, jo tā var būt tiklab operācija, tā staru vai ķīmijterapija. Kas tad galu galā ir visa tā tik plaši reklamētā inovatīvā terapija? Tā vistiešākā nozīmē ir paliatīva, jo ārstē jau ielaistu vai metastātisku audzēju. Paliatīvā terapija negarantē izārstēšanu, un tas ārstam būtu godīgi jāpaskaidro. Tanī pat laikā ļoti daudzi vēža slimnieki, pateicoties tieši dažādām paliatīvās terapijas metodēm, nodzīvo pat daudzus kvalitatīvus mūža gadus.

Comments are closed.