Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā

Alternatīvā un komplementārā medicīna onkoloģijā

Terapijas metodes onkoloģijā

Neskatoties uz visiem mūsdienu sasniegumiem molekulārajā un radiācijas bioloģijā, farmācijā, ģenētikā, imunoloģijā un ķirurģijā, vēzis joprojām ir un paliek līdz galam neatrisināta mīkla gan ārstiem, gan zinātniekiem, pacientiem un viņu piederīgajiem. Izklausās bēdīgi, taču brīdī, kad tradicionālās medicīnas iespējas sarūk vai ir izsmeltas, cerība un dzīvotgriba ir tās, kas izmisīgi sāk klauvēt pie jebkurām durvīm. Netradicionālās medicīnas klēpī ticību brīnumam meklē daudzi….. Un daži arī atrod.

Terapijas metodes onkoloģijā
Nosacīti mēs tās varētu dalīt četrās lielās grupās:
Pierādītās jeb rūpīgi plānotos randomizētos pētījumos pārbaudītas metodes, kuras lietošanai kā pietiekami drošas un efektīvas atzinušas dažāda mēroga autoritatīvas iestādes vai starptautiskas organizācijas (FDA, EMA, ESMO, NCCN, NICE u.c.) un to lietošanu nosaka profesionāļu izstrādātās vadlīnijas. Plašākā nozīmē ar pierādītām metodēm mēs saprotam standarta shēmas un to kombinācijas, ko rekomendē konkrētu lokalizāciju un izplatības audzēju ārstēšanai. Taču pierādīts vēl nenozīmē noteikti efektīvs katram, kas to lietos. Turklāt lielākā daļa tā saucamo veco medikamentu arī ir pierādīti un joprojām figurē dažādās vadlīnijās. Diemžēl ļoti maz ir salīdzinošu pētījumu, kuros analizētu vēsturiski vecos un jaunos medikamentus. Tāpat pierādīts automātiski nenozīmē drošs, labi panesams. Cilvēki nereti iekrīt šīs vārdu spēles lamatās, pieņemot, ka, ja jau pierādīts, tad viņiem noteikti palīdzēs. Tāpat, ja jauns (inovatīvs) un vēl pierādīts, tad pilnīgi noteikti būs labāks par vecajām zālēm. Dažos gadījumos tā patiešām ir, taču ne visos un vienmēr. Jebkurš ārsts terapiju parasti sāks ar pierādījumos balstītām metodēm. Tas ir pareizi. Cita lieta, cik gribošs vai spējīgs ir ārsts uzklausīt pacienta iebildumus, ņemt tos vērā un ieteikt citu ceļu. Esmu novērojusi, ka, ja pacients pierādījumos pārbaudītai metodei netic, tad arī rezultātu nebūs, jo visa viņa būtība šai metodei pretosies. Būtiski ir noskaidrot, kāpēc pacients nevēlas tradicionālo ārstēšanu. Te svarīgas ir viņa gaidas, pieredze un informētība. Atceros kādu savu pacienti, kura ļoti negribēja piekrist ķīmijterapijai, kaut viņai tā bija, no ārsta viedokļa raugoties, absolūti nepieciešama. Vēlāk, individuāli parunājoties, izrādījās, ka sievietes māsa ar citas lokalizācijas audzēju ķīmijterapijas starplaikā mirusi. Tā, protams, bija liela trauma, un mums bija gara saruna, lai pārliecinātu. Beigās viņa piekrita un pabeidza nozīmēto terapiju. Tāpat pacienti nereti atsaucas uz to, ka, re kā tas vai cits cilvēks ārstējās ar tradicionālām metodēm un vienalga nomira. Šādās situācijās sarunas nav vieglas, jo tikai panākot uzticēšanos, mēs varam cerēt uz pacienta līdzesību. Taču kā panākt šo uzticēšanos, ja ārsts ir vārdos skops…..

Pētnieciskās metodes ir metodes, ko lieto klīnisko pētījumu ietvaros un tikai tad, ja pozitīvais guvums pārsniedz risku veselībai, tās tiek virzītas tālāk ieviešanai ikdienas praksē. Tas ir ļoti dārgs un gadiem ilgs process no laboratorijas etapa līdz nonākšanai zāļu tirgū. Lai panāktu šo pierādījumos atzīto statusu, jāveic apjomīgi pētījumi. Pēdējos gados Latvijā klīnisko pētījumu intensitāte ir būtiski sarukusi, galvenokārt nelielā piemērotu pacientu skaita dēļ, kā rezultātā var būt apgrūtināta dalībnieku (pacientu) rekrutācija. Taču daudzos gadījumos dalība klīniskā pētījumā ir unikāla iespēja nodrošināt pacientu ar visjaunāko iespējamo ārstēšanas metodi, kas citādi nebūtu pieejama. Savā laikā daudzus gadus strādāju par ārējo ekspertu Zāļu valsts aģentūrā Klīnisko pētījumu atļauju izsniegšanas komisijā. Gadu gaitā būtiski mainījās pacientu piekrišanas formas. Tās kļuva garākas, teksta ziņā informatīvi apjomīgākas un tiešākas. Toreiz lasīju un pie sevis domāju, ak Dievs, vai es tam piekristu. Taču šis ir būtisks dokuments. Man ir nācies konsultēt pacientus vai piederīgos, kuri atnāk ar šo formu un lūdz mani izšķirties – piekrist dalībai pētījumā vai nē. Viss ir atkarīgs no pētījuma plānojuma un pētāmā objekta. Ir gadījumi, kad noteikti mēģinu pārliecināt pacientu to darīt, jo tā Latvijas apstākļiem tiešām var būt unikāla iespēja tikt pie zālēm. Citos gadījumos mēģinu saprast ciktāl pacients pats ir gatavs mokošām blaknēm un iespējai, ka pētāmais medikaments var arī nepalīdzēt. Cilvēki ir ļoti dažādi, un tas jāņem vērā. Turklāt no pētījuma jau jebkurā brīdī var arī izstāties. Taču cilvēki baidās par to, kas tad notiks tālāk un kas viņus ārstēs, un ir neziņā, vai vispār varēs vēl kaut ko darīt lietas labā.

Integratīvās metodes, kad vienlaikus pacientam piedāvā gan pierādītās, gan komplementārās terapijas iespējas, tās apvienojot. Šī pieeja ir nedaudz šaurāka par holistisko terapiju, taču šobrīd Rietumeiropā tā kļūst arvien populārāka un savā ziņā ir kā pretmets uz pierādījumiem balstītajai medicīnai, kura ļoti pareizi ārstē slimību, bieži vien aiz algoritma neredzot pacientu un viņa plašās vajadzības. Daudzus gadus, piedaloties pacientu atbalsta organizācijas “Dzīvības koks” vasaras nometnēs, sapratu, cik svarīga ir dažādā pieeja un dažādais skatījums uz slimības skarto. Pacienti man ir teikuši, cik ļoti viņiem patīk fizioterapeiti un to dziedinošais pieskāriens. Ja tā padomā, pacientam varbūt nemaz nav neviena, kas viņam tīri fiziski pieskartos. Tāpat esmu dzirdējusi ļoti pozitīvas atsauksmes par visdažādākajiem mākslas terapijas veidiem – krāsu, mūzikas, teātra, dejas, mālu u.tml. Piekrītu, ne visiem viss patīk un der. Nometnēs mēs taustījāmies – kam patiks un kam nē. Taču slimnieki ļoti novērtē, ka kāds ar viņiem ieinteresēti darbojas. Jā, tā nav terapija vārda burtiskā nozīmē, bet, apvienojot ar tradicionālo medicīnu, ieguvums būs lielāks. Latvijā šobrīd nav nevienas oficiāli sertificētas integrālās terapijas klīnikas vēža slimniekiem. Jūrmalā Vēža viroterapijas klīnikā mēs mēģinām to piedāvāt saviem pacientiem – mākslas terapiju, fizioterapiju, psihoterapiju, diētas konsultācijas, ķermeņa un prāta vingrinājumus. Ārzemju pacienti nereti taujā par īsti alternatīvām iespējām, kuras mēs nesniedzam. Man ir radies iespaids, ka Latvijā ir ļoti noraidoša attieksme gan pret homeopātiju, gan citām komplementārām metodēm, jo īpaši onkoloģijā. Diemžēl praksē redzu arī citu lielu un nepamatotu aizspriedumu slogu – fizioterapija vēža slimniekam, jūs ko? Tanī pat laikā, tagad jau tas ir pat pierādīts, ka regulāra kontrolēta fiziskā aktivitāte ne tikai kavē vēža attīstību, bet arī ticami pagarina dzīvi slimības skartajiem, ka noteiktas fizikālās procedūras mazina sāpes, spriedzi, spazmas. Prieks, ka mūsu valstī šādus speciālistus gatavo, un tie ir entuziasma pilni jauni cilvēki, kuru darbošanos vajadzētu vairāk novērtēt tieši onkoloģisko slimnieku aprūpē. Tāpat esmu dzirdējusi nievājošu attieksmi pret dažādiem mākslas terapijas veidiem. Sak, tās taču vēzi neārstē. Piekrītu, vēža šūnu skaitu tās iespējams neietekmē, bet pacienta labsajūtu un vispārējo stāvokli gan.

Visbeidzot – netradicionālās metodes – visdažādākās ārstēšanas metodes, kuru efektivitāte vēža ārstēšanā nav pierādīta, bet kuras samērā plaši lieto gan kā alternatīvas, gan komplementāras ārstēšanas iespējas. Kad dzirdu diskusijas par to vai citu metožu labāku vai sliktāku pierādījumu līmeni, tad gribas izsaukties – paga, paga. Ja jau šīs pierādīti efektīvās zāles ir efektīvas tikai 30% pacientu, tad pārējie 70% saņems pierādīti neefektīvu terapiju, bieži vien arī ļoti toksisku. Jā, šobrīd daudz strādā pie tā, lai atrastu marķierus (rādītājus), kas puslīdz precīzāk pateiks, vai šim pacientam konkrētais medikaments ir labākais risinājums vai nē. Diemžēl arī šībrīža precīzijas jeb personalizētā medicīna nav 100% efektīva visiem.
Ikdienā vairākkārt esmu saskārusies ar šo alternatīvā un komplementārā medicīna jēdzienu nepilnīgu izpratni gan no pacientu, gan kolēģu puses, tādēļ īsumā vēlos pakavēties pie definīcijām.
Alternatīva terapija ietver visdažādākās metodes, kas tiek lietotas tradicionālās terapijas vietā. Tādējādi tiek kavēta pierādīto ārstēšanas metožu sākšana vai pat pilnīga atteikšanās no tām, kam seko slimības ielaišana. Alternatīvā terapija nav vēža ārstēšanas metode. Tanī pat laikā sabiedrībā pa laikam veidojas deformēts priekšstats par tradicionālām vēža ārstēšanas metodēm, kā maz efektīvām. Redz, aizgāja pie ārsta ar nopuvušu krūti un nekā vairs nevarēja darīt. Nebūt ne tik reti pacients pie onkologa nonāk pēc tam, kad ir pamēģinājis kādu no alternatīvām metodēm un slimība ir progresējusi. Tad veidojas pretējais apgalvojums – kamēr lietoju netradicionālās metodes, viss bija labi, kā sāku iet pie onkologiem, parādījās problēmas un audzējs turpināja progresēt. Absurdi, bet diemžēl reāli.

Komplementārā terapija ietver dažādas ārstnieciskas metodes un manipulācijas, kuras tiek lietotas paralēli tradicionālajām. Komplementārās terapijas mērķi onkoloģijā var būt visdažādākie – uzlabot pacienta vispārējo fizisko un emocionālo pašsajūtu, mainīt dzīvesveidu veselības uzlabošanas vārdā, potencēt citas tradicionālās metodes, iespējami mainīt organisma iekšējo vidi, kas palīdzētu ātrāk atbrīvoties no vēža vai terapijas radītām sekām. Būtu naivi iedomāties, ka šīs metodes ir absolūti nekaitīgas. Pastāv gan nevēlamas zāļu mijiedarbības, gan toksicitātes risks. Tāpat iespējams, ka pacients vai viņa padomdevējs ar laiku var sākt apšaubīt tradicionālo metožu turpināšanas jēgu. Apmēram pusē gadījumu komplementārās terapijas metodes ordinē ārsti, ieskaitot onkologus. Piemēram, tie var būt dažādi uztura bagātinātāji, vitamīni, antioksidanti un tamlīdzīgi, kas būtībā ir legāli lietojami līdzekļi. Vēl nesen, apspriežot Veselības ministrijā jauno Onkoloģijas plānu, milzīgu rezonansi sabiedrībā radīja priekšlikums izskatīt, nevis finansēt homeopātijas vietu onkoloģiska pacienta aprūpes plānā. Tad man rodas cits jautājums – kas mums ir svarīgāk, iepirkt noteiktu daudzumu zāļu vai rūpēties par pacienta vispārēju labsajūtu slimības gaitā. Ja homeopātija palīdz pacientam labāk iemigt, mazina satraukumu, uzlabo apetīti un liek justies mundrākam, tad nezinu, kā tā varēt kaitēt.

Šarlatānisms un pūšļošana ietver visdažādākās metodes, ar kurām pēc to apoloģētu domām, vēzi var izārstēt, atklāt vai pasargāt no tā attīstības. Vairumā gadījumu tās piedāvā labticīgi ļautiņi (parasti bez ārsta izglītības), kuri ar misionāra cienīgu aizrautību gatavi aizstāvēt savu unikālo atklājumu, kas pamatā balstās uz „izglābto” liecībām, nevis objektīviem zinātniskiem pierādījumiem.
Krāpnieciskā terapija ietver metodes, kuras var būt pat kaitīgas vai toksiskas, bet peļņas nolūkā, izmantojot līdzcilvēku izmisumu, tiek piedāvātas ne tikai vēža profilaksei, bet arī ārstēšanai un pasargāšanai no slimības recidīva. Skumji, ka XXI gadsimtā šī medicīniskā subkultūra joprojām vilina pacientus. Dažkārt vērojams arī pretējs process. Pacientu pierunā sevišķi dārgai pierādījumos balstītai un klīniskos pētījumos pārbaudītai terapijai, jau iepriekš labi zinot, ka tā visdrīzāk nepalīdzēs. Rūpīgi palasot reģistrēto preparātu efektivitātes un blakņu aprakstus, var gadīties, ka blakņu procents būs lielāks par to pacientu īpatsvaru, kam šī terapija būs bijusi objektīvi pierādāmi efektīva. Cilvēcīgi es saprotu ārstu, kurš savas kompetences robežās grib palīdzēt. Bet, ja nu šī kompetence ir pašaura….

Comments are closed.